Cita starpā, piemēram, “Vienotības” ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens ar savu komandu izdomā manipulēt ar maksu par atbalstāmo elektroenerģijas iepirkumu jeb obligāto iepirkumu komponenti (OIK). Uzliks nabagiem un mazajiem lauksaimniekiem vēl lielākus maksājumus nekā lielajiem uzņēmumiem. Tā ir manipulēšana ar sīknaudu, lai piespiestu veidot lielāku nodokļu ieņēmumu bāzi. 22
Lielie uzņēmumi arī man ir rādījuši rēķinus no Latvijas un no Vācijas, kas apliecina, ka par reāli patērēto elektrību turīgajā Vācijā maksā mazāk nekā Latvijā. Viņu jautājums, ņemot vērā, cik nozīmīgs izdevumu postenis ir elektrība, – vai attīstīt savu darbību šeit vai iet projām no tirgus. Kāpēc Valmieras stikla šķiedras uzņēmums attīsta un paplašina savu darbību ASV? Aprēķini parāda, ka uzņēmums ir atradis valsti, kur ražošanai ir izdevīgāki nosacījumi. Latvija konkurē ar visu pasauli.
To politiķu partija, kas šos lēmumus pieņēma, vairs nepastāv. Bet tas ir mantojums.
Kāpēc “Vienotības” ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens nepasaka: pietiek, nemaksājam!
Šīs ir pagātnes saistības, no kurām nevaram atteikties, bet mēs varam meklēt iespējas, kā šo slogu samazināt, neuzkraujot to uz mazā uzņēmēja pleciem. Mēs varam apsvērt iespēju novirzīt lielāko daļu “Latvenergo” dividenžu tieši OIK segšanai. Valdība varētu arī izvērtēt iespēju izpirkt sevi no šīm saistībām, aizņemoties naudu (patlaban kredītlikmes ir īpaši zemas) un atdodot to ilgākā laika periodā. Iespējams, ka vēl ir citas opcijas.
Šobrīd cilvēki ar pātagu tiek dzīti izmisumā, un rezultāts ir tāds, ka viņi emigrē. Es neticu, ka vairākums cilvēku par emigrēšanu ir sapņojuši kopš bērnības. Diemžēl politiskajām partijām, arī “Vienotībai”, nav kopīga redzējuma, tiek veiktas reformas reformu pēc. Vajadzētu beidzot noraut stopkrānu, piebremzēt arī Ministru kabineta lēmumus, jo lielākoties tas, kas pataisa dzīvi ļoti grūtu un uzņēmējdarbībai bieži nepanesamu, ir tas, ko citur Eiropā sauc par regulējumiem, bet Latvijā par Ministru kabineta noteikumiem.
