Bet ja jūs būtu finanšu ministrs, jūs uz nodokļu jautājumiem raudzītos principiāli citādi… 22
Varu pilnībā atzīt – ja es šodien būtu finanšu ministrs, nesaku, ka noteikti izdarītu labāk par jebkuru, kas šobrīd ir pie varas.
Uzskatu, ka mums kolektīvi ir jāpārvar sabiedrības uzticības krīze. Ja nezini īsti pareizo diagnozi, tad nevajadzētu raustīt uz vienu vai otru pusi. Atstāsim visu, kā ir, līdz brīdim, kamēr gada vai divu gadu laikā tiks izstrādāta fundamentāla nodokļu sistēmas maiņa. Tas nepieciešams, lai cilvēki paliktu Latvijā un šeit atgrieztos. Mums ir jāpieņem fakts, ka tas, kas patlaban ir izveidots, neder. Ir neadekvāti lieli nodokļi zemajām algām, kas Latvijā ir pārsvarā. Problēma ar nodokļu sistēmu kopumā – viss tiek veidots, lai pildītu valsts budžetu, ignorējot to, kādu iespaidu tas atstās uz pašu nodokļu maksātāju un uzņēmējdarbības vidi kā tādu. Ja govij nedod ēst, tā drīz vien nedos arī pienu.
Ministrijās strādā pietiekami erudīti cilvēki, bet viņi ir jāuzmundrina nodokļu sistēmas uzlabošanas darbam, lai tauta netiktu dzīta izmisumā.
Eiropas Savienībā nodokļu politika ir dalībvalstu kompetencē. Tas būtu tikai un vienīgi mūsu pašu ziņā, piemēram, strauji palielināt neapliekamo minimumu, lai ļautu tam cilvēkam, kas vēl pats kārpās un gādā par savu ģimeni, strādāt likuma ietvaros un nebūt valstij uz kakla. Bet tagad šis pats cilvēks tiek žmiegts un žmiegts, un bieži notiek tā, ka cilvēks aiziet ēnu ekonomikā, uzrāda, ka ir bezdarbnieks un vēl saņem no valsts pabalstus. Vai jums nešķiet absurdi, ka tādam kā man, kurš algu nopelna Briselē un tur arī maksā nodokļus, pienākas tā pati veselības aprūpe kā tiem, kas dzīvo un strādā Latvijā. Bet mums ir 300 tūkstoši šādu cilvēku, kas strādā ārzemēs, bet var braukt mājās ārstēties uz Latvijas nodokļu maksātāju rēķina.
Sabiedrībā valda liela neapmierinātība ar to, kā nodokļi tiek sadalīti.
Tas jau sen ir kritiskā līmenī, ja analizē, cik cilvēku uzticas valdībai, parlamentam, politiskajām partijām… No malas raugoties, izskatās, ka mēs pat demokrātijai neticam. Taču jāņem vērā, ka mēs esam ļoti paškritiski un situācija reizēm nav tik traka, kā izskatās no malas. Kad mums ir pabalsti, ko dalīt, mēs nešķirojam, kuriem tie ir vajadzīgi vairāk un kuriem – mazāk, piemēram, skolas brīvpusdienas, kuras daudzviet piešķir, neraugoties pēc ģimenes vai vecāku sociālā stāvokļa un rocības.
