Māris Zanders: Notiek pētnieku darba nekorekta interpretācija, ko var vērtēt kā “biedēšanu” 36
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Mainoties epidemioloģiskajai situācijai, informatīvajā telpā parādās “virsraksti” (neredzu jēgu atkārtot…), kurus ieraugot daļa publikas skumji vai aizkaitināti reaģē – nu, cik var biedēt!
Mani subjektīvi mazliet pārsteidz, kopš kura laika esam kļuvuši tik nervozi, tomēr lai nu būtu.
Tālākā teksta mērķis ir, pirmkārt, norādīt, ka zinātniekiem nav raksturīgi pašmērķīgi mēģināt kādam “uzdzīt depresiju”, un, otrkārt, iezīmēt veidus, kā notiek pētnieku darba nekorekta interpretācija, ko tiešām varētu vērtēt kā “biedēšanu”.
Varbūt kādam no lasītājiem tas uzlabos omu, tomēr mani visvairāk interesē tas, lai zinātnei nepiedēvē to, ko tā nedara.
Pirmais “biedēšanas” veids. Neizklāstīt pētnieka darbu pilnībā. Šā gada 15. jūlijā “Science of the Total Environment” publicēja tekstu, kurā secināts: koronavīrusa RNS pārslimojušo mājokļos (paklāji, kondicionieru filtri utt.) atrodama arī mēnesi pēc tam, kad sasirgušie izveseļojušies.
Varu iedomāties satrauktu reakciju uz šādu “ziņu”. Problēma ir tā, ka es nepieminu to, ka paši pētnieki norāda: pāragri spriest, ko tas reāli nozīmē cilvēku veselībai.
Otrais veids. Faktoloģiski neko nesagrozot, vēsti formulēt tendenciozi. Šā gada 6. jūlijā “JAMA Pediatrics” publicēja apsekojuma rezultātus, kas secina: “Pfizer” un “Moderna” vakcīnu komponenti mātes pienā nenonāk. Nenonāk. Tomēr nekas man, protams, netraucē formulēt citu virsrakstu, piemēram, “Cik droši ir vakcinētai sievietei zīdīt bērnu?”.
Nolasās pavisam citādi. Trešais veids. Minēt kādu reālu problēmu, neminot, ka tai ir jēdzīgi risinājumi.
Atkārtoju: neviens sevi kā profesionāli cienošs zinātnieks šādus trikus neatļaujas, tādēļ, ja kaut kas informatīvajā telpā jums uzdzen stresu, lūgums meklēt vainīgo citur.
Otrā tēze: situācijas korekts apraksts un uz tā balstītu prognožu izteikšana nav “baidīšana”. Aizvadītajā nedēļā ASV specdienestiem bija jāsniedz ASV prezidentam jauns, papildināts skatījums par pandēmijas izcelsmi, un tas aktualizēja versiju par “izbēgušo vīrusu”.
Ja eksperti saka, ka šāda iespēja vispār pastāv, tas nenozīmē, viņi vēlas sacensties ar “pasaules gala” meistariem kino vai vienkārši tracināt līdzpilsoņus.
Tas nozīmē, ka, viņuprāt, ir jāuzlabo konkrēti drošības protokolu aspekti. Kāds tam sakars ar “baidīšanu”? Līdzīgi ar klimata pārmaiņu tēmu.
Cik man ir nācies lasīt ar to saistītu literatūru, nepatīkamu prognožu alfa un omega nekad nav likt publikai secināt, ka tuvāko gadu desmitu laikā mēs neizbēgami vai nu nomirsim slāpēs, vai noslīksim.
Zinātne kā kolektīvs darbs nozīmē, ka paralēli ar risku iezīmēšanu, ko veic vieni speciālisti, citi meklē risinājumus (turklāt arī tādus, kurus būtu dīvaini pasludināt par neiespējamiem, piemēram, labākas ūdens atsāļošanas metodes vai saules gaismu labāk atstarojošus materiālus, kas taču nepaģēr visiem pārsēsties uz velosipēdiem).
Neesmu saskāries ar zinātniekiem un viņu sniegtu informāciju, kuras mērķis būtu, teiksim, paziņot, ka, lūk, augustā Rietumāfrikas reģionā ir konstatēti visnotaļ nejaukā Marburgas vīrusa gadījumi, ar mērķi, lai publika šausmās noelstos “nepietika ar to koronu!”.
Gadījumu konstatēšana, pirmkārt, ļauj laikus saprast, kas notiek, un tas vien jau ir labi. Problēmas nopietnība nekad zinātniekus nav iebaidījusi tā, lai viņi nemeklētu tai risinājumus.
Īsi sakot, ja kāds ir psiholoģiski noguris no pandēmijas tematikas informatīvajā telpā, pilnīgi bez ironijas iesaku mazāk šajā telpā dzīvoties. Pilnīgi pietiks ar aktuālā regulējama uzzināšanu.
Savukārt pārmest ekspertiem kaut kādu sadistisku prieku par “biedējošu” ziņu paušanu gan nevajadzētu.
Ja neskaita dažus alternatīvi apdāvinātus indivīdus Latvijas politikā, kuri, šķiet, uzskata sevi par pārcilvēkiem, absolūts vairākums no mums apzinās, ka esam mirstīgi.
Nav gluži tā iepriecinošākā atziņa, tomēr tā nenozīmē, ka nav jādzīvo.
