Nedzen skolotāju stūrī, tas atspēlēsies. Vecāku kļūdas, komunicējot ar skolotāju 0
Kad bērns dodas uz skolu, vecāki un skolotājs kļūst viņam par pašiem svarīgākajiem pieaugušajiem. No tā, cik uzmanīgi viņi izturas pret bērna skolas dzīvi, viņa uzvedību un attieksmi pret mācībām, cik gudri un konsekventi viņi ir savās darbībās, lielā mērā atkarīga ne tikai skolnieka veselība, bet arī viņa sekmes mācībās un attieksme pret tām. Bioloģijas zinātņu doktore, Vecumposmu fizioloģijas institūta direktore Marjana Bezrukiha stāsta par galvenajām skolēnu vecāku kļūdām komunikācijā ar skolotāju.
Neprotam laikus atrisināt problēmas
Daudzi vecāki nesteidzas atrisināt problēmas, tiklīdz tās parādās, bet noved līdz kritiskam brīdim, kad aizvainojums un aizkaitinājums neļauj konstruktīvi risināt dialogu. Tādas rīcības iemesli var būt vairāki, bet galvenais ir tas, ka mums ir zems komunikācijas kultūras līmenis: mēs neprotam veidot dialogu ne ģimenē, ne ar svešiem cilvēkiem. Tas pats notiek ar skolotāju.
Bērnam uzsākot skolas gaitas, atvase un viņa vecāki iekļaujas jaunā vidē ar saviem noteikumiem, iepazīstas ar jauniem cilvēkiem, uzņemas citas lomas. Tā kā mēs visi esam dzīvi cilvēki ar savām problēmām, jūtām, garastāvokli, komunikācijas principiem un taktiku, ir iespējami konflikti.
Taču abām pusēm svarīgi laikus saprast, ka konflikts ir bezizejas situācija, un, ja to neatrisinās, kādam būs jādodas prom un visticamāk, tas būs skolnieks.
Izvirzām nepamatotas prasības
Vecāki bieži sūdzas, ka skola neatbilst viņu bērnam mācību slodzes, spriedzes, darbības tempa un tā tālāk ziņā. Bet viņi paši izvēlējās šo skolu!
Bieži vien var dzirdēt pretenzijas: skolotājam nepatīk bērns, viņš izturas pret atvasi nevērīgi. Bet skolotājam arī nav jāmīl jūsu mazulis! Viņam ir jāzina bērna spējas, jāsaskata noslieces, talanti, jāizprot īpašības, lai varētu veidot efektīvu komunikāciju un, ievērojot intereses, attīstības stiprās un vājās puses, palīdzētu viņam mācīties, nevis pārliktu atbildību par problēmām uz vecākiem.
Nesaprotam savu bērnu
Lielākā daļa mammu un tēti izvēlas skolu saviem bērniem tā, it kā izvēlētos to sev, neņemot vērā bērna spējas un iespējas. Taču skolniekam var būt problēmas, kas saistītas ar uzmanību, hiperaktivitāti, vēlāka nobriešana un citi iemesli, kāpēc viņš vienkārši nevar tikt galā ar paredzamo slodzi. Palīdzēt skolēnam ir skolotāja un vecāku kopīgs uzdevums, diemžēl biežāk vainīgs izrādās bērns. Viņš piedzīvo spiedienu no divām pusēm: ar viņu ir neapmierināti, viņu kaunina, soda, pieprasa.
Nepietiekama sadarbība un savstarpējas apsūdzības aizkavē problēmu risināšanu. Visbeidzot izskan pazīstamais protests: “Es neiešu uz skolu!” Vecāki bieži vien nepamana pirmās slikta nervu sistēmas stāvokļa pazīmes, kad skolnieks kļūst viegli aizkaitināms, noslēgts, nemierīgs, viņam ir grūti aizmigt, miegs ir nemierīgs, viņa garastāvoklis krasi mainās. Reizēm bērns stostās, pastāvīgi sūdzas par galvassāpēm, bet tas nesatrauc vecākus, jo īpaši tad, ja atzīmes ir labas.
Mēs nesaprotam savu lomu
Sadarbības veidošana ar skolotāju ir vecāku uzdevums! Ja ir konflikts starp skolnieku un skolotāju, mammas un tēvi jautā: “Kurā pusē nostāties?” Bērna, tikai bērna! Būt bērna pusē ir vecāku svēts pienākums!
Ja teiksiet savam trešās klases skolniekam: “Tev pašam jātiek ar visu skaidrībā un jāatrisina problēma ar skolotāju”, – jūs atstāsiet viņu vienatnē ar skolotāju stresa situācijā.
Mēs neprotam kontrolēt emocijas
Adekvāts vecāks ir tāds, kurš spēj pārrunāt problēmas un veidot attiecības, nevis skaidroties, vainojot skolotāju. Nevajag atsaukties pirmajam sirds aicinājumam un traukties uz skolu, izpaužot visas negatīvās emocijas. Tā ir neveiksmei nolemta stratēģija.
Mammas un tēti nav pieraduši to darīt, taču ar skolotāju ir jāvienojas par tikšanos. Ja kaujas gatavībā aizskrējāt uz skolu, bet nebijāt par to vienojušies, tad, protams, apvainosieties un sadusmosieties, ja skolotāja teiks: “Atvainojiet, man tagad nav laika, es nevaru pievērsties jums.” Tas ir dabiski – jūs taču neejat uz kādu biznesa tikšanos bez brīdinājuma?
Mēs nesaprotam, ka ar skolotāju neesam ienaidnieki
Skolotāji un vecāki bieži aplūko savas attiecības kā personiskas, pamatojoties uz principu “mīlu – nemīlu”. Patiesībā nepieciešams veidot biznesa attiecības, kuru efektivitāte veidojas no prasmes klausīties un dzirdēt vienam otru.
Sarunai starp vecāku un skolotāju vajadzētu būt konstruktīvai, un jūsu attiecībām – virzībai viens otram pretī savu bērnu labā, nevis cīņai.
Ja skolotājam ir sūdzības par bērnu, tad apspriediet nevis skolotāju un bērnu, bet izveidojušos situāciju. Piemēram, Jānītis slikti lasa vai raksta, runājiet par rakstīšanas grūtībām, noskaidrojiet, kāds ir iemesls, kā mēs varam palīdzēt zēnam.
Mēs neprotam komunicēt
Atcerieties, ka tonis “rada frāzi”, tādēļ, ja tas nav noturīgs, pat parasts vārds apvienojumā ar intonāciju un atbilstošu sejas izteiksmi neslēps jūsu attieksmi – un saruna neizdosies.
Ja skolotājs ir nekorekts vai rupjš, situācija perfekti apstādināma ar nesatricināmu mieru. Jums ir tiesības tādu dialogu pārtraukt mierīgi, laipni, neapsūdzot, ar vieglu smaidu: “Piedodiet, es nevaru turpināt šo sarunu”.
Nedomājam par sekām
Jebkurā konfliktā starp diviem pieaugušajiem (skolotāju un vecāku) vienmēr cieš bērns. Un tas nav atkarīgs no tā, kurš uzvarēja vai zaudēja. Saprotiet – pat ja jums izrādījās taisnība un jūs “iedzināt skolotāju stūrī”, viņam būs vieglāk “atspēlēties” uz bērnu, nevis atbildēt ko aizskarošu jums. Atspēlēties skolotājs var daudzos veidos, piemēram, bieži vien klusi, bez aizkaitinājuma atkārtot: “neizskatās, ka tu pāriesi otrajā klasē.” Tāds kluss iznīcinošs vēsums un nicinājums “psiholoģiskā sišana” biedē bērnu un var nopietni apdraudēt veselību, it īpaši, ja vecāki problēmās ar skolotāju vaino viņu ( “Nu, laikam jau biji pelnījis, pats vainīgs!”). Tā viņi bērnu pamet vienu grūtā situācijā, kuru viņš pats nevar atrisināt.
Avots: kanal-o.ru
