Bet daudzviet Eiropā tā sen jau ir realitāte! 140
Tieši tāpēc cilvēki gluži pamatoti jūtas neomulīgi un reizē pauž vilšanos liberālajā demokrātijā. To varētu saukt par tādu kā vēstures “kūleni”. Patiesībā mēs patlaban dzīvojam laikā, kad demokrātija vairs nav pašsaprotama lieta, tai nepieciešama aizstāvība. Demokrātija vienmēr ir process vai pat drīzāk tiekšanās, jo realitāte vienmēr ir sarežģītāka un vienošanās panākama grūtā un ilgā diskusiju ceļā. Rietumeiropiešiem negribas karus un konfliktus, tāpēc vēstures paralēles ar teritoriju aneksijām kā Putina rīcība Krimā, gribas teikt, ka no vēstures nemācās.
Labi, vēsture met kūleņus. Bet eiropiešiem šodien ir radusies sajūta, ka kūlenis gan ir uzmests, bet viņi vairs nenokritīs atpakaļ “vecajā labajā” Eiropā. Neteiksim, ka Eiropa iet bojā, tā tas nav. Bet nevar noliegt, ka tā ļoti strauji mainās etniski, reliģiski un kulturāli.
Taisnība. Turklāt jāatceras, ka aiz Merkeles aicinājuma stāvēja Vācijas finanšu kapitāls, lielie rūpnieki, kuriem vajadzīgas gan darba rokas, gan jauni patērētāji.
Bet kas tad ir šis finanšu kapitāls? Akcionāri var arī nebūt eiropieši, tie visdrīzāk ir arābi, ķīnieši, indieši, amerikāņi, krievi. Es nedomāju, ka ķīniešu miljardieri uztrauc fakts, ka kaut kur Bavārijas mazpilsētā cilvēki protestē pret kārtējās mošejas celtniecību.
Patiesībā papildu darbaspēks Eiropai tik ļoti nemaz nav vajadzīgs. Rūpnīcas aizvien vairāk tiek automatizētas, turklāt no Āfrikas un Tuvajiem Austrumiem ieplūstošais darbaspēks nav tik kvalificēts, lai spētu ražot preces vai pakalpojumus ar augstu pievienoto vērtību. Turklāt mēs taču redzam, ka daudzi atbraucēji saka – mēs te esam, lai dzīvotu, lai saņemtu pabalstus, nevis strādātu. Ne jau velti daži radikālāk noskaņoti vēsturnieki uzskata, ka sociāldemokrātija ir fašisma kreisais spārns, kas sagatavo ceļu jau nākamajam diktatoram.
Esmu diezgan daudz pabijis musulmaņu valstīs. Manuprāt, šajās sabiedrībās pati lielākā vērtība ir nevis reliģija, kas bieži vien ir tikai izrādīšanās, bet gan bērni un veci cilvēki. Turpretim Rietumos visa centrā ir “Es”, turklāt ar lielo burtu. Vai šāda individuālistu sabiedrība bez savstarpējās solidaritātes ir dzīvotspējīga?
Man gan šķiet, ka vismaz Latvijā solidaritāte nekur nav pazudusi. Par to liecina gan socioloģiskie pētījumi, gan tas, cik ātri tiek saziedota nauda nelaimē nonākušiem cilvēkiem. Manuprāt, Latvijas spēks slēpjas arī tajā apstāklī, ka sieviete mūsu kultūrā jau izsenis tiek uzskatīta par līdzvērtīgu vīrietim – neraugoties uz to, ka uz ārpusi mēs izskatāmies kā patriarhāla sabiedrība.
Jūs esat pētījusi latviešu mentalitāti, pat uzdevusi jautājumu – vai mēs, zemnieku tauta? Kas tad mēs īsti esam?
Mēs neesam tikai zemnieku tauta. Jau senatnē esam bijuši gan amatnieki, gan tirgotāji, turklāt nemitīgi donorējuši citas, par mums lielākas tautas. Agrāk vāciešus, krievus, tagad varbūt angļus.
Runājot Bībeles alegorijās, latviešu Vecā Derība ir tautas dainas, bet Edvarta Virzas “Straumēni” ir Evaņģēlijs, mūsu Jaunā Derība. Bet kas šodien Latvijā ir zemnieki? Fermeri, tie, kurus agrāk sauca par saimniekiem. Vai esam ievērojuši, ka “Straumēnos” viss grozās ap zemi un tās saimnieku? Ka kalpi ir tikai “gājēji”, patiesībā atnācēji un aizgājēji, kuri nākamajos Jurģos paceļ cepuri un dodas uz jaunām, varbūt labākām un devīgākām mājām. Un tā arī šodien daļa mūsu tautas pamāj ar cepuri un iekāpj lidmašīnā, lai dotos pie bagātā angļu vai norvēģu saimnieka. Tas, ka no politiskajām partijām joprojām tik populāra ir Zemnieku savienība, kurā no zemniecības pāri palicis vien nosaukums, uzskatāms par anahronismu. Starp citu, viena no zemnieku mentalitātes pazīmēm ir tā, ka viņi parasti slikti orientējas politikā. Tā tas nav tikai Latvijā, arī citur pasaulē.
Man gan šķiet, ka šodienas politikā grūti orientēties visiem. Kaut vai tāpēc, ka visā pasaulē notiek vērtību pārvērtēšana, paradigmu maiņa. Kāda būs Latvija pēc pieciem, pēc desmit gadiem?
Es piederu pie piesardzīgiem optimistiem. Iedrošinu sevi ticēt, ka mēs spēsim mobilizēties, atrast sevī iekšējos spēkus, sadziedēt brūces, iedibināt savstarpēju solidaritāti un intensificēt valsts gribu. Gadsimti iet, bet mēs tomēr nezaudējam savu valodu, simbolus, rituālus, mentalitāti. Un, ja jau līdz šim esam saglabājušies, tas nozīmē, ka Dievam pie mums ir kāds īpašs nodoms.
