Cerēsim, ka tā būs. Bet atgriezīsimies pie pagātnes. Kļūstot vecākiem, šķiet, ka mēs gluži nemanot sākam to idealizēt. Un ne tikai tādēļ, ka tolaik mēs bijām jaunāki un sparīgāki. Sliktais, kas bija padomju laikos, nebrīve un trūkums pamazām aizmirstas, palikusi vien sajūta, ka dzīvot bija vienkāršāk un prognozējamāk. Turpretim tagad dzīvot varbūt ir labāk, bet daudz sarežģītāk, ko ne visi spēj izturēt. Vai arī tas nav viens no iemesliem, kāpēc cilvēki mīl raudzīties pagātnē? 140
Man pašai nav nekādu ilūziju par padomju laikiem. Biju pasniedzēja un labi atceros, cik ļoti vajadzēja uzmanīties par katru auditorijā pateiktu vārdu. Es izbaudu šodienas sarežģītību, tās priekšrocības un arī ēnas puses. Mani vienmēr vadījusi veca ķīniešu atziņa, ka nedrošība – tā ir pati dzīve. Tiem, kuri skumst pēc padomju laikiem, es teiktu – jūs skumstat pēc cietuma. Arī no cietuma iznākot, cilvēkam var likties – nu gan ir beigas, pašam jāsāk rūpēties par mitekli, apkuri, elektrības rēķiniem un pusdienām. Bet cietumā noteiktā laikā deva makaronus!
Dzīvot brīvībā nav viegli, jo atbildība par katru tavu lēmumu un tā sekām gulstas vien uz tevi pašu. Mums vajadzīga izpratne, ka patiesi demokrātiska sabiedrība un labklājība gluži automātiski nenolaižas no debesīm, ka to sasniegšanai vajadzīgs laiks. Arī tie labumi, ko mēs patlaban redzam Rietumos, ir veidojušies gadsimtiem ilgi, dažkārt prasot upurus.
Piekrītu. Bet vai šai pagātnes nostalģijai nav zināma saistība ar vilšanās sajūtu, kas pārņēmusi lielu sabiedrības daļu? Šogad apritēja 25 gadi kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas. Jā, daudz kas ir sasniegts. Ja klausās Rietumu ekspertus, mēs esam gluži vai fantastisks veiksmes stāsts, iestājušies NATO, ES, pievienojušies eirozonai. Vienlaikus nupat noskaidrojies, ka ap 30% iedzīvotāju Latvijā dzīvo zem nabadzības sliekšņa, cilvēki turpina pamest valsti.
Latvijai atgūstot neatkarību, sabiedrībā bija milzīgas gaidas, ka notiks brīnums. Diemžēl tas izpalika, un daudzi jūtas vīlušies. Mūsu nenoliedzamie sasniegumi, un tādi ir, atrodas kliedzošā pretrunā ar daudzu cilvēku materiālo stāvokli. Un tomēr. Tas, ko teikšu, skan briesmīgi – katra vēsturiska uzvara, un valsts atgūšana tāda ir, prasa upurus. Jā, mēs daudz ko varam norakstīt uz padomju sistēmas mantojuma rēķina, ka bijusī padomju nomenklatūra turpināja darboties ekonomikā un politikā. Vēsture māca, ka ļaunums ar laiku iznīcina pats sevi, tā ir likumsakarība, un tā būs arī šoreiz. Nelaime tāda, ka šis varbūt vēsturiski īsais laika nogrieznis nav samērojams ar cilvēka dzīves ilgumu, kas mums dota vienu reizi un šobrīd.
Arī abos pasaules karos un revolūcijās Latvija zaudēja cilvēkus. Bet atšķirībā no tiem laikiem uz šodienas aizbraucējiem mēs varam raudzīties nevis kā uz kara upuriem, bet cilvēkiem, kuri palikuši dzīvi vēstures dzirnavās – un padomju impērijas sabrukumu par tādu var uzskatīt. Ka viņi mums nav zuduši, bet tikai patlaban neatrodas te uz vietas Latvijā.
Man šie pagātnes nostalģijas procesi sasaucas ar vēl kādu visai dīvainu parādību, ko patlaban vērojam Eiropā. Proti – pēkšņi uzradies visai skaļš un nemitīgi augošs Putina fanu pulciņš. Kā likums, tie ir cilvēki, kuri paši nav piedzīvojuši ne padomju sistēmu, ne represijas. Varbūt tāpēc modernajā Krievijā viņi saskata kaut ko līdzīgu konservatīvisma bastionam, atbalstu tradicionālām vērtībām, aizsardzību pret globalizāciju un bēgļiem.
Arī man pašai ir bijusi šāda pieredze, runājot ar franču radiem. Bieži var dzirdēt – jā, tas Putins gan ir viens spēcīgs līderis! Bet te mums jāatceras vēl viena vēstures likumsakarība – cikliskums: katra uzvara nes pretsitienu. Rietumu demokrātijas uzvara pār totalitāru sistēmu, kam mēs bijām liecinieki pirms gadsimta ceturkšņa, ir saņēmusi īslaicīgu “atsitienu”. Tomēr šādai attīstībai nav perspektīvas, pirmām kārtām jau Krievijas saimnieciskā vājuma dēļ. Līdzīgi PSRS, tā gandrīz neko neražo, bet dzīvo uz dabas resursu izpārdošanas rēķina. Krievijas politiskā elite nīst Rietumus, bet braukā vācu mašīnās, dzer franču vīnus, klāt piekožot itāļu šķiņķi.
Nevar gan noliegt, ka arī neoliberālisma ideologi ir pieļāvuši rupjas kļūdas. Merkelei neviens nedeva mandātu atplest rokas un teikt bēgļiem – uz priekšu, laipni lūdzam Eiropā! Mēs šeit Latvijā pat iedomāties nevarējām, ka Eiropas robežas patiesībā netiek sargātas.
Sava taisnība ir arī tiem, kuri saka – ja mēs, eiropieši, sevi uzskatām par kristiešiem, tad mums jāatzīst žēlsirdības doktrīna un jāuzņem bēgļi. Iespēju robežās tas arī jādara. Bet Eiropa nevar pie sevis uzņemt visu Āfriku, tas vienkārši fiziski nav iespējams. Turklāt socioloģija apgalvo – ja kaut kur lokāli, piemēram, kādā pilsētas rajonā izveidojas 20% liela iebraucēju kopiena, tad vietējais kultūras “biotops” jau ir apdraudēts.
