Tiem, kas skumst pēc padomju laikiem, es teiktu – jūs skumstat pēc cietuma. PILNA saruna ar D.Beitneri 140
Kultūras socioloģe Dagmāra Beitnere patlaban strādā LU Filozofijas un socioloģijas institūtā. Savā zinātniskajā darbā meklējusi atbildes arī uz jautājumu – kas esam mēs, latvieši? Sarakstījusi grāmatu “Mēs, zemnieku tauta? Pašreference latviešu kultūras paradigmā”.
Novembris ir ne tikai svētku, tas ir arī pārdomu laiks – Lāčplēša diena, 18. novembris, mirušo piemiņas diena. Svētkos ne tikai līksmojam, bet arī atceramies vēsturi. Vienlaikus gan ir cilvēki, kuri uzskata, ka mēs, latvieši, dažkārt par daudz raugāmies tikai pagātnē. Ka tas traucē skatīties uz priekšu. Vai tā ir?
D. Beitnere: – Jā un nē. Saikne ar pagātni ir vajadzīga, jo mēs joprojām esam tauta ar neapgūtu vēstures skatījumu pašiem uz sevi. Atskatīšanās uz dzimtas vēsturi, uz piederīgo dzīvesstāstiem, arī došanās uz kapiem svarīga katram. Jautājums tikai – vai mēs to protam padarīt aktīvu, sasaistīt ar šodienas dzīvi. Sabiedrībā bieži var novērot, ka kaut kas gan tiek skaļi deklarēts, bet vāji praktizēts. Arī mūsu izslavētā kapu kultūra bieži vien tiek pārspīlēta, par to liecina kaut vai pamestie un nesakoptie Lielie kapi Rīgā. Bet tajos guļ mūsu tautas dižgari, arī tā vācbaltiešu sabiedrība, kas piedalījās gan Rīgas, gan Latvijas valsts veidošanā.
Kam gan var piekrist – mums patiešām patīk aizrauties ar pagātni. Diemžēl latvieši joprojām nav pratuši pagātnes pieredzi apgūt tik dziļi un gudri, lai no tās pārņemtu jau šodienas uzvedības modeļus, lai sasaistītu to ar savu personīgo dzīvi. Nu kaut vai lai mācītos no laikiem, kad bijām stiprāki un veiksmīgāki nekā šodien.
Pirms gadiem simts?
Tieši tā! Mums ir maz daiļdarbu par latviešu nācijas virsotnēm, viņu dzīvesstāstu literārās versijas, par pirmo latviešu turīgo vidusslāni, no kuriem daudzi vēlāk kļuva par nācijas intelektuālajiem līderiem. Cik zina to, ka 20. gadsimta sākumā latviešiem bija ap 1000 personālo muižnieku, kuri bija saņēmuši šo titulu par nopelniem profesionālajā darbībā! Šī tradīcija vēl šodien turpinās zemēs, kur saglabājušās monarhijas. Mūsu veiksme, ka personālā muižniecība mums bija intelektuāla – spēcīgi profesionāļi.
Tiltu uz nākotni var uzcelt tad, ja ir drošs un stabils pamats – vispirms tautas, tad nācijas vēstures apzināšanās. Te mums vēl liels darbs darāms. Starp citu – vai esat ievērojis, ka starpkaru periodā latviešu līderi, Kārli Ulmani ieskaitot, mūs uzrunāja nevis kā “nāciju”, bet gan kā “tautu”? Vienīgi Zigfrīds Meierovics, cīnoties par Latvijas valsts starptautisko atzīšanu, sarunā ar britu ārlietu ministru lordu Balfūru lietoja vārdu “latviešu nācija”. Tiesa gan, jāņem vērā fakts, ka šī saruna notika angļu valodā.
Kas nāciju atšķir no tautas?
Viena no nācijas pazīmēm ir valsts, un citu komponentu vidū – arī kopīga atmiņa. Cilvēki atceras – mēs kopā esam piedzīvojuši gan labus, gan sliktus laikus. Ir bijis daudz ievainojumu un brūču, kuras sadziedējot tauta pārtapusi par nāciju. Arī mēs, latvieši, 20. gadsimtā esam piedzīvojuši vairākas traģēdijas, patiesībā milzīgus zaudējumus. Vispirms jau karus un deportācijas, Latvijas ebreju un čigānu iznīcināšanu. Pie zaudējumiem jāpieskaita arī baltvāciešu aizbraukšana. Viņu skaits varbūt nebija liels, vien kādi četri procenti, bet garīgais un arī materiālais pienesums Latvijai – milzīgs.
Patiesībā mēs pilnībā vēl neapzināmies savu varēšanu. Latvietība kā kulturāla parādība gadsimtiem ilgi apliecinājusi spēku un spēju uzņemt sevī citus etnosus, neliekot atteikties no savas kultūras un tradīcijām, tomēr padarot tos lojālus latviešiem, latvietībai un Latvijas valstij. Papētīsim draugu un paziņu uzvārdus, ieklausīsimies stāstos par viņu dzimtu, un mēs būsim ļoti pārsteigti par pienesumu, ko latviešiem devušas citas tautas, citas nācijas.
Ja mēs kādā brīdī pazaudējam gatavību sevī iekļaut citus, tas ir ļoti bīstams simptoms, liecība tam, ka esam zaudējusi pašpaļāvību. Tieši no šāda skatpunkta jāvērtē nesen pieņemtais netālredzīgais Saeimas lēmums – neļaut mainīt Latvijas Republikas pilsoņa pasē etniskās piederības ierakstu. Piemēram – no igauņa vai krieva pārtapt par latvieti ne tikai pārliecībā, bet arī oficiālā dokumentā, “uz papīra”.
Mēs drīzāk varam aiziet bojā izolējoties, nevis paliekot atvērti. Tas nav vienkārši, jo veselīgai sabiedrībai jāatrodas dinamiskā līdzsvarā, tai jābūt atvērtai un vienlaikus jāsaglabā spēja vajadzības gadījumā noslēgties sevī. Nācijai jābūt gatavai uzņemt jaunus dalībniekus un jānorobežojas draudu brīžos. Bet šodien latvieši nu nekādi nav apdraudēti. Mums dažkārt tā varbūt liekas, bet tā nav. Kaut vai tāpēc, ka pēc lielā globalizācijas “uzrāviena” pasaule atkal sākusi diversificēties, nacionālajām valstīm ir iedota “otrā elpa”.
Socioloģija saka – sabiedrības procesus nosaka to cilvēku raksturi, kuriem mēs esam deleģējuši varu. Tas, cik viņi ir mērķtiecīgi, cik labi spēj saredzēt trīs soļus uz priekšu, veidot vienotu komandu, pārliecināt citus. Aktīvāk jāmeklē jauni līderi, kuriem piemīt šādas kvalitātes, jādrošina iespēja politikā darboties cilvēkiem ar altruisma talantu. Un visiem spēkiem jāstiprina latviešu tautas valsts griba, tas ir gan politiķu, gan mediju uzdevums. Manuprāt, šai ziņā svarīgs solis bija Satversmes preambulas pieņemšana.
