Monika Zīle: Nedrošā saistviela 6
Nupat valdība apstiprināja Eiropas Savienības (ES) fondu plānošanas darbības programmu “Nodarbinātība un izaugsme”, kas ļauj cerīgi aplūkot bezdarbnieku skaita samazināšanās iespējas. Minētās programmas ietvaros Latvijai no dažādiem ES fondiem būs pieejami 4,4 miljardi eiro, bet atsevišķas jauniešu darbā iesaistīšanas iniciatīvas varēs saņemt 29 miljonus latu. Parastam Latvijas iedzīvotājam, kura maciņš pazīst tikai minimālo algu, tādi cipari, iespējams, paliek ārpus uztveres, robežojoties ar kosmosa un bezgalības jēdzieniem, un nešķiet attiecināmi uz ikdienu. Diemžēl valdībai neliekas būtiski sabiedrību plašāk informēt par šo nozīmīgo ES atbalstu, kura mērķis ir vairot kvalificēta darbaspēka pieaugumu un tādējādi saskan ar ļoti daudzu ģimeņu vēlmēm redzēt savus bērnus darba tirgū vajadzīgus, labi un stabili pelnošus.
Svarīgi tas arī mūsu valstij, kur patlaban, kā liecina Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) statistika, 27 tūkstoši gados jaunu cilvēku meklē darbu. Lai gan beidzamajos mēnešos NVA strauji palielinājies darba devēju pieteikto vakanču skaits, pārsniedzot deviņus tūkstošus, daudzi jaunieši piedāvājumu izmantot nevarēs – gandrīz 65 procentiem šajā grupā ir zems izglītības līmenis. Vēl satraucošāks ir fakts, ka pieaug to skaits, kuri 15 – 25 gadu vecumā nestrādā, nemācās un nav pieteikušies apgūt kādu amatu. 2008. gadā bija 11,4 procenti tādu jauniešu, 2012. jau par 3,5 procentiem vairāk. Ko slēpt, daļa savu nākotni redz ārzemēs, kur joprojām iespējams atrast darbu un nopelnīt iztiku arī cilvēkiem bez kvalifikācijas. Par spīti iepriekšējā valdībā tapinātajam reemigrācijas plānam un bijušā ekonomikas ministra paustajam optimismam, ka sabiedrībā šo dokumentu sarunās piemin un tas nozīmē plāna darbības sākumu, vilinājums izdzīvot bez mācīšanās un prombraukšanas tendence saglabāsies vēl diezgan ilgi. Tāpēc Labklājības ministrijai, kuras rīcībā nonāks ES miljoni, ar steigu jādomā, kā motivēt atgriezties skolas solā to pametušos un kā palīdzēt izvēlēties arodu tiem, kuri jau pailgi nespēj atrast vai arī nav meklējuši sev piemērotu jomu.
Vietējie un pasaules mēroga makroekonomisti iepriekšminētos 27 tūkstošus aplūko galvenokārt darbaspēka rezervju leņķī, bet pastāv arī vēl cits ne mazāk nozīmīgs. Visi jaunie bezdarbnieki šobrīd iekļaujas tajā ar savu tagadnes esību dziļi neapmierinātajā sabiedrības slānī, kura daļa joprojām cer uz mistisku pavērsienu, kas dos iespēju bez piepūles noķert zelta zivtiņu. Tās apsolījums pašus padara viegli iesaistāmus apšaubāmu politisko strāvojamo atbalstītājos. Laika gaitā lauvas tiesa dzīvē sevi neatradušo un neapmierināto izveidos ģimenes, kurām pēc teorijas vajadzētu iekļauties valsts pamatu stiprināšanas saistvielā. Taču dzīve nežēlīgi pierāda, ka cilvēku bez izglītības un profesijas nabadzība steidz ierakstīt savu kandidātu listē un līdz mūža galam patur uzmanības lokā. Ļaudis, kurus sarunu valodā mēdz dēvēt par vienkāršā darba darītājiem, pakļauti tik daudziem riskiem, ka būtu savādi uz viņiem attiecināt saistvielas jēdzienu valstiskā nozīmē. Latvijas nākotnes attīstības un arī pastāvēšanas vārdā ir svarīgi atrast līdzekli jauniešu bezdarba samazināšanai. Visefektīvākais būtu duālais profesionālais izglītības ceļš, par kura lielo nozīmību pagaidām daudz dzirdēts vienīgi vārdos.
