Roberts Zīle: Nedrīkstam palikt vienaldzīgi 14
Katalonijas centieni iegūt neatkarību no Spānijas izraisījuši pretrunīgu reakciju Eiropā: vieni atbalsta kataloņu tiesības uz pašnoteikšanos, bet citi uzskata, ka Katalonijas atšķelšanās radīs bīstamu precedentu un uzkurinās separātisma tendences. Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle ir pārliecināts, ka šajās diskusijās mēs nevaram un nedrīkstam palikt malā.
Eiropa ir mūsu kopējās mājas, un mums ir jārūpējas par savām mājām. Latvija un Eiropas Savienība nevar vienkārši paziņot, ka Katalonijas jautājums ir Spānijas iekšējā lieta, kurā mēs negribam iejaukties. Ja mēs paužam šādu viedokli, tad Spānijas valdībai tas ir skaidrs signāls, ka tā varēs darīt visu, kas vien ienāk prātā.
Strausa politika
Eiropas Savienība šobrīd īsteno strausa politiku, iebāžot galvu zemē un izliekoties, ka neko neredz, bet šāda nostāja var novest tikai pie konflikta saasināšanās. Eiropas Savienībai nedrīkst būt vienalga, kas notiek vienā no tās dalībvalstīm. Eiropiešiem ir jāiesaistās un jāliek Madridei saprast, ka tā nedrīkst ignorēt pilsoņu demokrātiskās tiesības. Nav pieļaujama situācija, ka kataloņiem tiek liegtas tiesības brīvi paust savu gribu. Ja konflikts pastiprināsies un Spānijas varas iestādes apcietinās Katalonijas politiskos līderus, tā būtu nepieļaujama situācija, jo grūti iedomāties, ka mūsdienu Eiropā iespējama cilvēku ieslodzīšana politisko uzskatu dēļ.
Tiem, kas apgalvo, ka Spānijas konstitūcija neparedz iespēju rīkot referendumu par Katalonijas neatkarības pasludināšanu, gribu atgādināt, ka atmodas laikā mēs par savu neatkarību cīnījāmies ar paņēmieniem, kas nebija paredzēti PSRS konstitūcijā. Un arī tolaik rietumvalstīs nereti izskanēja viedoklis, ka Baltijas valstu neatkarības centieni ir PSRS “iekšējā lieta” un Eiropai atliek vien noskatīties, ar ko tas viss beigsies. Plašsaziņas līdzekļos pašlaik tiek izcelts Spānijas un Katalonijas konflikta ekonomiskais fons, jo Katalonija ir turīgāka par citiem Spānijas reģioniem, taču tas nebūt nav galvenais faktors, kas rosina neatkarības centienus. Katalonijas un Spānijas attiecību vēsture ir gara un ļoti sarežģīta.
Skotijas piemērs
Manuprāt, labs piemērs, kā risināt šādus konfliktus, bija Skotijā notikušais neatkarības referendums. Lielbritānijas valdība akceptēja referenduma rīkošanu, aicināja balsot pret Skotijas atdalīšanos un uzvarēja šajā referendumā. Domāju, ka tas ir pareizais ceļš, kas būtu jāiet arī Katalonijas gadījumā. Konflikta iesaldēšana nevienam nenāks par labu. Eiropas Savienībai nebūtu izdevīgi, ja tās dalībvalstis būs iekšēju konfliktu plosītas un sastāvēs no reģioniem, kas nemitīgi konfliktē ar centrālo varu. Pat ja Katalonija pasludinās neatkarību, nedomāju, ka separātisma tendences vērsīsies plašumā, piemēram, Bavārija diez vai ir gatava nopietni apsvērt domu par atdalīšanos no Vācijas.
Eiropas Savienības amatpersonas ir likušas noprast, ka negrasās atzīt neatkarīgu Kataloniju, tādēļ šim reģionam vismaz sākumā nebūtu ES dalībvalsts statuss. Taču kataloņi ir pauduši vēlmi palikt gan Eiropas Savienības, gan eirozonas sastāvā. Būtu absurdi, ja viņiem nāktos ieviest vīzu režīmu ar ES valstīm un drukāt pašiem savu naudu. Šāds scenārijs nebūtu Eiropas Savienības interesēs.
Latgale neatšķelsies
Jaunāko laiku vēsturē mēs redzam daudz gadījumu, kad tautas īsteno savas pašnoteikšanās tiesības un pēc lielāku valstu sadalīšanās rodas jaunas valstis. Pietiek palūkoties kartē, lai redzētu, cik valstu tagad ir bijušās Dienvidslāvijas vietā. Starp citu, kataloņi tagad pēta Slovēnijas pieredzi, jo Slovēnija bija visaugstāk attīstītais Dienvidslāvijas reģions, kas 90. gadu sākumā izmantoja iespēju pasludināt neatkarību. Sākumā lielvalstis nemaz nesteidzās atzīt Slovēnijas neatkarību, bet drīz vien tām nācās samierināties ar šo faktu.
Latvijā izskanējušas runas, ka kataloņu piemērs ir bīstams Latvijai, jo varētu novest pie līdzīga scenārija Latgalē. Taču jāsaprot, ka šie gadījumi ir pilnīgi atšķirīgi. Pirmkārt, tie spēki, kas runā par atdalīšanos no Latvijas, nemaz nevēlas neatkarīgu Latgali; iespējams, viņu mērķis ir pievienošanās Krievijai. Un es ticu, ka latgaliešiem nav nekādas vēlmes atdalīties no mūsu valsts; viņi jau pirms 100 gadiem Latgales kongresā pieņēma lēmumu saistīt savu nākotni ar Latviju.
