“Nedrīkst”, “var” vai “vajag”? Špikeris vecākiem 0
Attiecībās ar bērnu smalkjūtība un saudzīga pieeja ir tikpat svarīgi kā stingrība un neatlaidība. Kā to apvienot?
Biznesa trenere un vienlaikus arī veiksmīga mamma un vecmāmiņa Ņina Zvereva izdomājusi sava veida špikeri pieaugušo un bērnu atklātām un uzticības pilnām attiecībām.
Piedāvājam dažas rekomendācijas no viņas grāmatas “Saskarsme ar bērniem: 12 “nedrīkst”, 12 “var”, 12 “vajag””.
7 “nedrīkst”
1. Nedrīkst teikt “nedrīkst” pārāk bieži
Ir “nedrīkst”, bez kuriem nevar iztikt: nedrīkst bāzt pirkstiņu rozetē, spļaut ēdienā, ņemt svešas lietas bez prasīšanas.
“Nedrīkst zīmēt ar pirkstu uz autobusa stikla!” Kāpēc? “Nedrīkst noņemt cepuri” – pat ja nav pārāk auksts!
‘’Nedrīkst skaļi runāt un dziedāt’’, pat ja cilvēki neiebilst. Rezultāts- pusaudži dumpojas pret visiem “nedrīkst”, tostarp arī saprātīgiem, tādiem kā alkohols, narkotikas, pirmais sekss ar gadījuma partneri. Tāpēc padomā, pirms saki “nedrīkst”.
2. Nedrīkst padoties manipulācijām
Iemācies atšķirt bērna reālās problēmas no tām, kuras viņš demonstrē, lai manipulētu ar pieaugušajiem. Tas ne vienmēr ir vienkārši. Ja bērns vakarā raud un saka, ka bail un viņš grib gulēt kopā ar vecākiem, jāuzdod sev jautājums: vai viņš tiešām baidās?
Ja tā, tad jāmēģina mierīgi, bērnam pieņemamā formā, palīdzēt viņam pārvarēt bailes no tumsas. Pasēdēt blakus, palasīt grāmatu, ieslēgt naktslampiņu, rūpīgi noklausīties briesmīgo sapņu detaļas, kopīgi tās apspriest.
Bet, ja jūs kaut reizi ļausiet bērnam ierāpties jūsu gultā, jo viņam “bail”, bet jums negribas nopūlēties ar paskaidrošanu bērnam, tad tikai padziļināsiet problēmu. Bērns centīsies visiem spēkiem atkārtot savu “panākumu”.
3. Nedrīkst mainīt komunicēšanas stilu
Ir ģimenes, kurās viss balstīts uz uzticēšanos un patstāvību. Ir ģimenes, kurās kontrolēkatru bērna soli. Arī tādās ģimenēs izaug atbildīgi un nopietni cilvēki.
Ko noteikti nedrīkst darīt – pāriet no viena stila uz otru. Vecākiem savā starpā jāvienojas par galvenajiem saskarsmes principiem ar bērniem un jācenšas nekad no tā neatkāpties.
4. Nedrīkst apvainot
Varbūt derētu aizliegt sarunājoties ar bērniem lietot dažus vārdus un vārdkopas, piemēram: “Tu nekad nekļūsi…”, “Tu nekad nepanāksi…” un vispār visādus“nekad”. Ne mazāk aizvainojoši skan arī daži “vienmēr”: “Tu vienmēr kavējies, mānies, aizmirsti par mācībām” utt.
Šādas apsūdzības skan kā spriedums un neatstāj izredzes laboties. Bērnībā gūtie aizvainojumi atstāj sāpīgas atmiņas uz mūžu. Tāpēc labāk lieku reizi apdomāt to, ko taisies sacīt bērnam un tūkstoš reižu atvainoties, ja gadījies nejauši aizvainot.
5. Nedrīkst bērna klātbūtnē stāstīt par viņu citiem cilvēkiem
Vecākiem nav nekā svarīgāka un interesantāka par viņu bērnu. Gribas apspriest ar draugiem viņa panākumus un problēmas, bet vajag tikai pusaudža klātbūtnē pateikt svešajam cilvēkam: “Mums ir bijusi pirmā mīlestība”, un var zaudēt bērna uzticību uz visiem laikiem. Daudzi pieaugušie joprojām atceras, kā vecāki viņus mocīja, liekot skaitīt dzejoļus vai demonstrējot dienasgrāmatas ar teicamajām atzīmēm saviem draugiem.
Vardarbīgā panākumu demonstrācija sāpina, jo viņu sasniegumi nav domāti svešiem cilvēkiem. Un, protams, nav pieļaujams izstāstīt bērnu noslēpumus, pat ja tie ir naivi un smieklīgi. To var uztvert kā īstu nodevību.
6. Nedrīkst izlemt bērna vietā
Ak, cik tas ir grūti! Mēs domājam, ka viņu pazīstam labāk par viņu. Mēs zinām, ar ko viņam draudzēties, kādu sporta veidu nodarboties, kādā augstskolā stāties. Laime, ja tas sakrīt ar bērna vēlmēm. Bet ja nu ne?
Pasaule mainās tik ātri un neprognozējami, ka vispareizākā vecāku stratēģija -maksimāla uzmanība paša bērna vēlmēm un vajadzībām. Viņam jādod tiesības, tai skaitā tiesības kļūdīties. Jāpalīdz viņam sasniegt tikai tos mērķus, kurus viņš pats sev izvirzījis.
7. Nedrīkst pieprasīt “procentus” par ieguldījumu bērnā
Vecāki paraduši teikt: “Es tevis dēļ… (tālāk – varianti), bet tu… (tālāk – arī varianti)”. Ja esat nolēmuši upurēties uz bērna laimes altāra (atteikušies no karjeras, atcēluši atvaļinājumu, izšķīrušies, pārcēlušies uz citu pilsētu, iztērējuši daudz naudas), centieties atcerēties, ka tas ir tikai jūsu lēmums. Tātad arī atbildība par to gulstas tikai uz jums.
7 “var”
1. Var neslēpt savas vājības
Visiem ir savas vājības un trūkumi. Centīsieties tās noslēpt vai nē, bērni pamana visu. Tie vecāki, kuri prot pasmieties par sevi un neslēpj trūkumus, vienmēr ir tuvāki bērniem un iemanto īstu cieņu. Pašironija ir spēcīgu un pievilcīgu cilvēku īpatnība.
2. Var palielināt ambīcijas
Ambīcijas – tā ir pārliecība par sevi, prasme un vēlme uzņemties atbildību par pieņemtajiem lēmumiem un novest tos līdz galam. Tā ir gatavība riskēt un strādāt vairāk par citiem. “Tu vari!” – viena no labu vecāku labākajām devīzēm.
Veidojiet mazajam cilvēkam veiksmes situācijas. Vai patīk zīmēt? Paštaisītas atklātnes svētkos būs pārsteigums vecmāmiņai un vectēvam. Labi skrien? Sacentieties ar viņu un nepadodieties, citādi uzvara nebūs īsta.
3. Var runāt par pagājušo dienu. Un vispār – sarunāties
‘’Parunāsim par to’’. Šī formula darbojas tikai tad, ja patiešām ir par ko runāt. Jāraugās, lai patiesi monologi nepārvēršas par ierastiem pārskatiem.
Bērna uzticība ir ļoti trausla. Nevar piespiest, lasīt notācijas, atsaukties uz savu pieredzi, jo bērns ir pārliecināts, ka viņa problēmas ir ekskluzīvas. Manuprāt, galvenais sarunu mērķis ar bērnu ir atbalsts un mīlestība. Mīlestība un atbalsts. Dažreiz viņam vajag tikai izrunāties un izraudāties, nevis saņemt padomu. Lai gan reizēm nepieciešams tieši padoms.
4. Var dalīties ar savām problēmām
Protams, nevajag noslogot bērnu ar lieku informāciju, īpaši ļoti personisku. Līdz minimumam jāsamazina visi negatīvie izteikumi par ģimeni un draugiem. Var runāt par problēmām darbā. Var pažēloties, ka jūtaties slikti.
Var skaļi pārdzīvot pie spoguļa par pirmajām grumbām vai sirmajiem matiem…Vai mazums jautājumu, kas jums svarīgi un kurus var atklāti apspriest ar bērnu! Ticiet man, šie mirkļi ir ļoti vērtīgi. Tā rodas savstarpēja uzticēšanās – īstas draudzības pamats ar bērniem uz ilgiem gadiem.
5. Var palīdzēt nopietnās lietās
Man šķiet, ka vecāku nopietna iejaukšanās bērna dzīvē attaisnota divos gadījumos – kad rodas problēma, kas apdraud dzīvību un veselību, un, kad parādās īsts sapnis, kuru grūti izpildīt bez pieaugušo atbalsta. Piemēram, meitene sāk dejot, tiklīdz dzird mūziku, sapņo par baletu.
Jāpārbauda, vai ir dotības, talants?Vai bērns nonācis sliktā draugu kompānijā. Apkopojiet informāciju un, ja uzskatāt, ka situācija ir bīstama, jāiejaucas! Kaut vai jāpārceļas uz citu pilsētas rajonu.
6. Var noteikt pienākumus mājās
Domāju, ka bērniem ir noderīgi, lai viņiem būtu pastāvīgie mājas pienākumi. Turklāt nepieciešamība apvienot labas mācības skolā, tikšanās ar draugiem, pulciņu apmeklēšanu ar mājas pienākumiem māca bērnus novērtēt laiku un pareizi to sadalīt.
7. Var tērēt naudu bērnu “muļķībām”
Pieaugušajiem dažreiz ir ļoti grūti saprast bērnu. Ak, šīs briesmīgās zaļās konfektes, nebeidzamie čipsi un gāzētais ūdens! Kāpēc bērni grib visas šīs draņķības? Mūsu ģimenē ir šāds likums: pret vēlmēm jāizturas nopietni.
Taču arī vecāku maks nav neiztukšojams, tāpēc par to jārunā ar bērnu: iepriekš jābrīdina, ka būtībā nauda tiks iztērēta pa tukšo un šis pirkums nozīmē neiespējamību nopirkt vēlāk kaut ko citu, no jūsu viedokļa, vērtīgāku. Es iesaku bērniem izsniegt kabatas naudu, lai viņi saprastu, ka nevar tērēties bezgalīgi.
5 “vajag”
1. Vajag pierast domas, ka dzīve ir mainījusies uz visiem laikiem
Bērna piedzimšana ir ļoti atbildīgs solis. Sīkais radījums ir pilnīgi atkarīgs no jums. Ļoti daudzas kļūdas tiek pieļautas tikai tāpēc, ka jaunie vecāki vēlas dzīvot kā agrāk un papildus tam gūt prieku un izklaidi bērna personā.
Tas nav iespējams. Pat tad, ja mēģinātu atrisināt problēmu ar diennakts aukli, agri vai vēlu bērns tomēr pieteiks savas tiesības. Viņam ir tiesības būt par dzīves jēgu saviem vecākiem. Ne vairāk un ne mazāk.
2. Vajag radīt iespējas
Ja bērnam neļauj izmēģināt dažādus variantus, kā viņš var atklāt savus talantus? Mūzika, dejas, sports, literatūra…
Jūs nevarat zināt, uz ko bērns reaģēs ar visu savu būtni! Turklāt visi citi mēģinājumi atrast sevi nepazudīs velti, paliks spēcīgi iespaidi un noderīgas iemaņas.
3. Vajag attīstīt vajadzības
Skumjš skats ir uz tiem jauniešiem, kuriem nekas no dzīves nav vajadzīgs. Kādam pietrūkst dažas pudeles alus, kādam jāienirst uz visu dienu internetā. Uz visiem piedāvājumiem dažādot dzīvi šie cilvēki parausta plecus un noliedzoši papurina galvu.
Ļoti žēl, tāpēc ka dažreiz viņi vienkārši nezina, ko zaudē. Viņiem neviens nav parādījis citu pasauli. Taču tas ir vecāku pienākums – attīstīt vajadzības. Piemēram, vajadzība lasīt labas grāmatas. Vai vajadzība pēc labas mūzikas, ko grūti apgūt pieaugušā vecumā, ja nebija ģimenes tradīcijas apmeklēt koncertus. Jebkurš kultūras pasākums ar bērnu gan ir jāpārdomā tā, lai tas nebūtu sods, bet prieks, pārsteigums.
4. Vajag mīlēt!
Mīlestība pret bērniem, pirmkārt, ir laiks, kas pavadīts kopā ar viņiem, turklāt nav tik svarīgi cik daudz. Svarīgākais ir kvalitāte. Ja esat ar bērniem, tad esiet tikai ar viņiem! Un vienmēr, absolūti vienmēr, esiet bērna pusē, pat ja viņš ir izdarījis pārkāpumu. Vecāku mīlestība nav ne ar ko salīdzināma. Tā ir aizmugure, kurai jābūt katram cilvēkam.
5. Vajag pieņemt bērna draugus
Sadraudzējieties ar tiem, ar kuriem draudzējas jūsu bērns. Lai jūsu mājas durvis atvērtas bērna draugiem pat tad, kad jūs tur neesat un nevarat, tā teikt, kontrolēt procesu.
Ne visi vecāki tam ir gatavi. Ir arī citas iespējas. Piemēram, var uzaicināt bērnu draugus uz vasarnīcu, bet vēl labāk – pārgājienā.
Tur var saskatīt cilvēka īsto seju, bet galvenais – jūsu bērns šādā situācijā skatās uz vecākiem ar savu draugu acīm un izdara neticamus secinājumus, no kuriem viens ir: viņa vecāki ir interesanti cilvēki, ar viņiem ir aizraujoši komunicēt.