Atis Klimovičs: Krievija orientējas uz novājinošu karu, cerot mudināt ukraiņus būt piekāpīgākiem 15
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Nav atbildes uz loģisku un cilvēcīgu jautājumu – kad varētu beigties karš Ukrainā? To šobrīd izvairās pateikt pat augstākā ranga politiķi, kam it kā pienāktos būt sevišķi informētiem. To nepasaka nedz Vašingtona, nedz ietekmīgākie politiskie centri Eiropā. Zināms vien tas, ka pie ukraiņiem jānonāk jaudīgākai kara tehnikai, bruņumašīnām un tankiem, pretgaisa aizsardzības iekārtām, bet tas pavisam skaidri norāda uz cīņu turpināšanos. To pašu var viennozīmīgi noprast pēc Krievijas gatavošanās ilgam uz novājināšanu vērstam karam, kas Kremļa stratēģu ieskatā beidzot varētu pamudināt ukraiņus kļūt piekāpīgiem, bet Rietumus atteikties no Ukrainas atbalsta.
Miljons, varbūt vēl vairāk karavīru, uz karu orientēta Krievijas rūpniecība vēl pirms gadiem desmit, drīzāk divdesmit, šķistu nereāli murgi. Tagad tā ir jaunā realitāte, ar kuru gribot negribot jāiemācās sadzīvot. Tas gluži vienkārši nozīmē skaidru izpratni, ka dzīvi, pie kādas ikdienā esam raduši, negarantē akmenī iekalti uz “mūžīgiem laikiem” apstiprināti likumi un kārtība.
Rozā brilles, ja tādas vēl kādam palikušas, noteikti jānoņem. Tādas arī bija lielākajai daļai Ukrainas iedzīvotāju pirms pērnā gada 24. februāra – tāds karš šķita neloģisks. Pavisam neloģisks, taču, skatoties no normālas, demokrātiskas un humānas valsts iedzīvotāju pozīcijām.
Taču pilnīgi pretējs viedoklis par to bijis agresorvalstī Krievijā, kur parlamenta pārstāvis var pasludināt, ka prāva daļa ukraiņu vienkārši jāiznīcina, bet kāds cits politiķis teicis, ka pilnībā jāizzūd jēdzienam “ukraiņi un Ukraina”. Kaut kas tamlīdzīgs un pat norāde par ukraiņu jautājuma galīgu atrisināšanu neradās pēkšņi un tukšā vietā.
Vēl daudz senāk bija pazīstamā Krievijas diktatora atklāsme par lielāko 20. gadsimta traģēdiju, kam jāpievieno aizvien biežāk izskanējušie “pētnieku” viedokļi, ka neesot pamata Ukrainas valsts un atsevišķas ukraiņu nācijas pastāvēšanai. Gadiem ejot, tika lieta propagandas inde uz pateicīgās sabiedrības uztveri par naidīgo Ukrainu, kas nevēlas dzīvot brālīgā draudzībā ar bijušo “vecāko brāli”. Vienkāršoti izsakoties – ukraiņu vēlme pašiem noteikt savus orientierus un dzīvi nebija pieņemama – kā izrādījies ne tikai Putinam vien, tas nav pieņemams arī tam plašajam veidojumam, ko dēvē par kolektīvo Putinu.
Nebūs pārspīlējums, ja karu Ukrainā sauksim par cīņu starp tumsu un gaismu. Te vietā citēt krievu publicistu Aleksandru Skobovu, pēc kura domām, tas nav karš starp valstīm vai tautām. Tas ir karš starp cilvēkiem, kas uzskata, ka nedrīkst ņemt citam piederošo, un tiem, kas uzskata, ka to drīkst darīt.
Tas ir karš starp normālo cilvēku pasauli un absolūtā ļaunuma pasauli. Ir vajadzīga drosme un simtprocentīgi humāna pozīcija, un tas ļauj Skobovam pateikt, ka viņš nejūt žēlumu pret krievu karotājiem Ukrainā. “Šodien viņi ir pelnījuši tikai nosodījumu. Par gatavību paklausīgi iet uz nokaušanu. Par gatavību paklausīgi iet nogalināt. Šodien viņi ir ienaidnieki. Viņi ir tās armijas karavīri, kas uzbrukusi mūsu normālo cilvēku pasaulei. Pasaulei, kur nedrīkst ņemt to, kas pieder citam,” uzskata pazīstamais krievu publicists.
