Neatkarība pusaudža acīm 0
Mājās ar tēvu, Lehu Valensu, viņi par politiku cenšoties nerunāt. “Protams, tas nav viegli. Māte mūs vienmēr centās ļoti sargāt un neļāva tēvam nest politiku mājās. Tās bija kā drošais patvērums, kur viņš varēja atgūt spēkus, būt normālā dzīvē. Arī tagad mēs cenšamies par to nerunāt, pievērsties daudz patīkamākām lietām.” Kad Polijā sākās neatkarības process un Lehs Valensa 1980. gadā nostājās “Solidaritātes” galvgalā, Jaroslavam bija tikai trīs gadi. Pēc desmit gadiem viņa tēvs tika ievēlēts par Polijas valsts prezidentu: “Es neatminos visus faktus, bet atceros izjūtas, pozitīvās emocijas, cilvēku cerības, kā viss mainīsies, kļūs labāk, ka būsim paši noteicēji. Tā bija ļoti pozitīva pieredze, milzīgas, pozitīvas emocijas, un tās vienmēr būs manī.” Viss tālākais – Polijas iestāšanās NATO un Eiropas Savienībā, kā saka J. Valensa, bija dabiski. “Mēs nolēmām virzīties uz Rietumiem, pievienoties Eiropas Savienības un NATO ģimenei, taču interesanti, ka tas viss notika tad, kad Polijā pie varas bija bijušie komunisti. Ja par to visu padomā, tad skaidri redzams, ka tā bija milzīga kustības “Solidaritāte” uzvara. Mēs pārliecinājām tos, kuri komunisma dienās bija pie varas. Tā ir patiešām vienreizēja uzvara. Raugoties atpakaļ uz aizvadītajiem divdesmit gadiem, Polija ir piedzīvojusi pasaulē ilgāko izaugsmes procesu. Iekšzemes kopprodukts ir lielāks, viss attīstās ātrāk, kur vien dodies, redzi vērienīgu celtniecību, top jauni ceļi, kopš iestāšanās Eiropas Savienībā progress ir acīmredzams,” saka J. Valensa.
