Kā novados vērtē Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku dalībnieku nodrošinājumu? 2
Andris Vaivods, Līvānu novada domes priekšsēdētājs: “Mūsu novada vecāki, kuru bērni piedalījās svētkos, bija liecinieki, ka bērnu uzturs nebija pietiekams. Dziedātāji līdzi uz mēģinājumiem Mežaparka estrādē saņēma sausu maizi ar desu. Sanāk, ka iemītniekus cietumos un patversmēs ēdinām labāk nekā bērnus dziesmu svētkos. Ja mēģinājumu grafiks ir tāds, ka bērniem nav iespēja paēst siltas pusdienas skolā, kur viņi mitinās, tad jāveic centralizēts iepirkums un bērni jāpaēdina uz vietas Mežaparkā. Ar mūsdienu sabiedriskās ēdināšanas tehnoloģijām tas nav nekas neiespējams. Rīgā dzīvojošie bērni var paēst brokastis un vakariņas mājās, bet reģionu bērniem šādu iespēju nebija. Mēs, pašvaldības, veicām formālu iepirkumu, kurā “uzvarēja” firma, kas jau strādāja skolā, kurā mitinās konkrētā novada skolēni. Manuprāt, tas nav pareizi. Domāju, ka sabiedrībai būtu tiesības zināt, kāda tad bija katra novada skolēniem piedāvātā ēdienkarte, jo situācija ēdināšanas jomā, cik noprotams, bija ļoti atšķirīga. Viena novada bērni autobusā ēda līdzi iedoto sauso desumaizi, bet cita novada bērni turpat blakus autobusā ēda siltas pusdienas no kārbiņām. Šāda situācija nedrīkstētu būt. Valsts izglītības satura centrs viena dalībnieka ēdināšanai dienā piešķīra 7 eiro, daļēji valsts sedza arī izmitināšanas izdevumus skolās, pārējos izdevumus, ieskaitot transporta pakalpojumus, mediķu, zemessargu un citu pavadošo personu klātbūtni, apmaksāja pašvaldība. Savā budžetā kolektīvu dalībai svētkos bijām ieplānojuši vairāk nekā 35 000 eiro. Taču satrauca, ka kāds uz bērnu rēķina centās nopelnīt. Dārgās biļetes pārpirka spekulanti. Te valstij būtu jāsaka stingrs vārds. Un vajadzētu publiskot izdevumu tāmes un honorārus, kas saistīti ar svētku rīkošanu. Galu galā tā visa – valsts un pašvaldību piešķirtā – ir nodokļu maksātāju nauda.”
Vilnis Špats, Cesvaines novada domes priekšsēdētājs: “Viss bija brīnišķīgi, tāpēc vēl jo vairāk žēl, ka izglītības ministre ar savu nepārdomāto rīkojumu par gājiena atcelšanu atņēma mūsu bērniem, kas jau bija atgriezušies mājās, to vienreizējo svētku kulminācijas sajūtu. Mēs vienkārši vairs nepaspējām bērnus atvest atpakaļ uz Rīgu. Būtu jāatceras, ka latviešiem ir lietas, kuras nevar atcelt, – kāzas, bēres un dziesmu svētku gājienu.”
Edvīns Meņķis, Jēkabpils novada domes priekšsēdētājs: “No mūsu novada svētkos piedalījās četri deju kolektīvi un divas folkloras grupas no trim pagastiem – Zasas, Dignājas un Ābeļu. Braucām ar saviem autobusiem. Dzīvojām skolā aiz “Lido” kompleksa, ar ēdināšanu bijām apmierināti. Iepriekš ar projektu palīdzību tikām pie naudas, lai nodrošinātu bērnus ar pienācīgiem svētku tērpiem. Tad pavisam cits dziedāt un dejot prieks. Bērni visu izturēja ļoti labi, jo par viņiem rūpējās spēcīga pašvaldības komanda ar pieredzējušo izglītības un kultūras pārvaldes darbinieci Ludmilu Bērziņu priekšgalā.”
Agris Petermanis, Nīcas novada domes priekšsēdētājs: “Mūsu bērni – Nīcas vidusskolas koris un jauniešu deju kolektīvs – turējās braši. Dzīvojām Rīgas 25. vidusskolas telpās, braukājām ar diviem pašvaldības nodrošinātiem autobusiem, bijām kā viena liela ģimene. Savā starpā spriedām – kas gan cits to latvietību uzturēs, ja ne pašu ģimenes. Ja runā par svētku nodrošinājumu, tad vispirms vēlos uzsvērt tradīciju stiprumu. Bērniem vislielāko spēku, izturību un prieku sagādā tas, ka sajūt ģimenes tradīciju turpinājumu. Arī es savā laikā darbojos deju kolektīvā, mani dēli skolas laikā arī dejoja, tagad mazbērni dzied. Bērnu vecāki Nīcā sagādāja pļavu ziedus, ozolu zarus un rudzupuķes, sestdienas rītā atveda uz Rīgu, bērni darināja vainadziņus un pušķus. Bērni godam izturēja arī tāpēc, ka vienmēr bijām viņiem blakus. Visiem bija tāds pacēlums un kopības sajūta, ka vārdos grūti izteikt. Tas viss ikvienā bērnā nostiprināja vēlmi dziedāt un dejot arī turpmāk. Pie sevis nodomāju – arī viņu bērni dziedās un dejos. Tā ir mūžīgā nepārtrauktība, tā ir Latvija.”
