Vija Beinerte: Lai vēstures mācība mūs iedvesmo! 14
Kas tur kliedza tik spalgi? Kas raudāja žēli un izmisīgi? Kas, zobus sakodis, klusēja, nespēdams noticēt? Bērns? Sieviete? Eņģelis? Sirmgalvis? Tauta? Vai reiz apklusīs sirdi plosošās sliedes uz ziemeļiem, austrumiem, nāvi? Vai aizaugs ar zāli, aizvilksies lēni kā brūce?
Jau kuru gadu 25. martā un 14. jūnijā, pieminot dvēseles, kas tika “sašķirotas” un sadzītas lopu vagonos bez izmeklēšanas, aizstāvības, pierādījumiem, tiesas, es uzdodu sev šos jautājumus. Cerībā, ka drīz, pavisam drīz, tie vairs nebūs jāuzdod. Taču jautājumi nepazūd. Turklāt to kļūst arvien vairāk un vairāk.
Padomju laikā PSRS vēstures grāmatās vārds “okupācija” netika lietots. Arī pēc impērijas sabrukuma Kremlis šo vārdu visādi centās apiet. Bet nu Krievijā ir laists klajā klips, kurā aizkadra balss ciniski paziņo: “Sveicināti, esmu krievu okupants, tā ir mana profesija, un es esmu noguris atvainoties.” Tālāk seko apgalvojums, ka iekarotajām zemēm un tautām – no Sibīrijas līdz Baltijas valstīm, no Ukrainas līdz Kazahstānai – okupants esot nesis kultūru un darba tikumu. Tā augstprātīgi. Un melīgi.
Pēdējā laikā man vairākkārt ir nācies dzirdēt: vajag piedot! Pats Pestītājs taču ir teicis: “Piedodiet, un arī jums taps piedots!” Manuprāt, te tomēr būtu jāšķir personiskas un starpvalstu attiecības. Man nav naida ne pret vienu tautu. Katrā tautā ir gļēvuļi un nodevēji, varoņi un svētie. Tāpēc starpvalstu attiecībās runa ir nevis par nācijām, bet par varu un sistēmu. Taču ikviena konkrēta cilvēka ceļš pie Dieva sākas ar grēku nožēlu. Jā, nav tāda grēka, kas nevarētu tikt piedots. Tikai ar vienu noteikumu: piedot var vienīgi tos grēkus, kas nožēloti. Tā Zauls tapa par Pāvilu.
Bet kā lai piedod tiem, kas nav lūguši piedošanu, tīksminās gar vārdu “okupants”, ceļ pieminekļus Staļinam un neapgrūtina sevi ar sirdsapziņas pārmetumiem? Pēc Otrā pasaules kara nacisti par varas sagrābšanu sazvērestības veidā, par kara izraisīšanu, kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci stājās Nirnbergas Starptautiskā kara tribunāla priekšā, bet vācu tauta šķīstīja sirdsapziņu patiesā nožēlā. Ilgi un nopietni šķīstīja. Sarkanā terora ideologi un īstenotāji izbēga no tribunāla, jo uzvarētājus netiesā. To, ka šī uzvara tika izcīnīta ar sabiedroto atbalstu, tagad viņi ir aizmirsuši. Un arī to, kādā nevainīgu asiņu, izpostītu likteņu, izmisuma un sāpju jūrā bija mirkušas viņu vadoņa rokas. Tagad Krievijā totalitārisma liecības pazūd – sadeg unikāli arhīvi, viens pēc otra tiek slēgti muzeji. Bet Maskavas metropolitēnā joprojām skan paziņojums: nākamā pietura “Ploščadj Dzeržinskogo”. Vai “Prospekt Ļeņina”. Interesanti, kas notiktu, ja Berlīnes u-bānī atskanētu kas līdzīgs? Piemēram, nākamā pietura “Goebbels-Platz”. Vai “Hitlerstrasse”…
“Nebīstieties no tiem, kas miesu nokauj un dvēseli nevar nokaut; bet bīstieties vairāk no tā, kas miesu un dvēseli var nomaitāt ellē,” saka Kristus. Tādēļ krievu žurnālisti sākuši sist trauksmes zvanu. Tie krievu žurnālisti, kam nav vienaldzīgs viņu valsts un tautas liktenis, jo Kremlis savu elektorātu patlaban apzināti pārvērš pūlī, kas, pilns naida un augstprātības, alkst asiņu un radioaktīvu putekļu, bet vārdus “laipnais zaļais cilvēciņš” un “okupants” izrunā ar baudu un lepnumu.
Tādēļ es nerimšos atgādināt Latvijas politiķiem: atmiņa mums ir nepieciešama kaut vai tādēļ, lai atcerētos, ka vienreiz mēs jau zaudējām informatīvajā karā. Tas bija 1940. gadā. Somija neļāvās apvārdojama un, Mannerheima vadīta, spēja saglabāt valsts neatkarību. Lai šī vēstures mācība mūs iedvesmo!
