I. Bušmanis: – Jūsu pārziņā tagad ir nonācis jautājums par pārrobežu finanšu pakalpojumiem. Kāpēc joprojām nevar nopirkt apdrošināšanas polisi vai atvērt bankas kontu citā valstī? Vai tad jūs nevarat uzsist dūri galdā un pateikt – ja mēs varam brīvi pirkt visu ko citu, tad varam pirkt arī finanšu pakalpojumus? 26
– Tiesa, tā ir problēma, kas uzsvērta tā sauktajā komisijas zaļajā papīrā par finanšu pakalpojumiem mazumtirdzniecības jomā, kur viens no virzieniem ir pārrobežu finanšu pakalpojumu uzlabošana. Patlaban apmēram tikai trīs procenti no ES iedzīvotājiem izmanto šos pakalpojumus. Pastāv virkne šķēršļu, tāpēc mums būs konkrēti priekšlikumi, kādā veidā tos novērst. Viens virziens ir elektronisko pakalpojumu plašāka izmantošana, tostarp efektīvu elektronisko identifikācijas sistēmu izveidošana, lai nodrošinātu savstarpēju atzīšanu, kas ļautu attālināti pieprasīt un saņemt finanšu pakalpojumus.
M. Libeka: – Filozofs profesors Igors Šuvajevs Latvijas Televīzijā konstatēja, ka bankas esot kā mūsdienu laupītāji – mēs tām uzticam savu naudu un par to, ka bankas ar mūsu naudu rīkojas, esam spiesti tām maksāt. Bankas apsaimnieko mūsu iemaksas otrajam pensiju līmenim, bet tajā pašā laikā labklājības ministrs norāda, lai veselības ministre necer, ka varēs iezīmēt kaut vienu procentu no sociālās apdrošināšanas iemaksām, lai šo naudu novirzītu medicīnai. Vai tiešām nelielu daļu no banku peļņas avota – otrā pensiju līmeņa – nedrīkst novirzīt veselības aprūpei? Vai tur ir kāds komisijas aizliegums, kā mums stāsta?
– Bankas sniedz iedzīvotājiem finanšu pakalpojumus un par to iekasē attiecīgu samaksu. Pēc Latvijas pievienošanās eirozonai, piemēram, pārrobežu finanšu pakalpojumu izmaksas ir strauji sarukušas, un pārskaitījumi eirozonas ietvaros ir daudz lētāki nekā ārpus eirozonas.
Runājot par otro pensiju līmeni, jāatzīst, ka šis jautājums aktualizējās, pirms vēl Latvija iestājās Eiropas Savienībā, un lielā mērā saistīts ar sabiedrības novecošanu. Mēs nevaram paļauties tikai uz to, ka nosacīti pašreiz strādājošie maksā pensijas pašreizējiem pensionāriem, savukārt nākamā paaudze maksās pensijas patlaban strādājošajiem. Sabiedrībai novecojot, mēs redzam, ka strādājošo skaits uz vienu pensionāru strauji samazinās, un līdz ar to papildus tiek veidota sistēma, lai iedzīvotāji paši varētu pakāpeniski uzkrāt līdzekļus savai pensijai. Kādā apjomā un kāds ir šis regulējums, tas lielā mērā ir dalībvalstu rokās. Latvijā sākotnējā ideja bija, ka otrā līmeņa pensiju iemaksas sasniegs desmit procentus. Krīzes laikā šo iemaksu līmeni nācās pārskatīt, un patlaban tie ir seši procenti. Ja ir vēlēšanās pārskatīt šos procentus, tad tas ir valdības kompetences jautājums. Valdība to var darīt, bet, ja veic kādas pārmaiņas otrajā pensiju līmenī, tad ir svarīgi izvērtēt tā ietekmi uz pensiju sistēmu kopumā.
