M. Libeka: – “Financial Times” raksta, ka jūs tagad esat viens no svarīgākajiem likumdevējiem Eiropas lielākajam finanšu centram Londonas Sitijai. Rakstā norādīts, ka Sitijas baņķieri par Dombrovski gan neesot dzirdējuši, pirms jums tika uzticēti pēc breksita portfeli nolikušā britu komisāra Džonatana Hila pienākumi, un jautāts, kāda veida finanšu pakalpojumu cars jūs būsiet. Vai nejūtat kādu pretestību no lielvalstīm, kur netrūkst politiskās un finansiālās ieinteresētības? 26
– Tas nāca samērā strauji un negaidīti man pašam. Komisijas prezidents Junkers mani paaicināja pie sevis nākamajā dienā pēc britu referenduma un informēja, ka komisārs Hils ir pieņēmis lēmumu demisionēt, un aicināja mani pārņemt komisāra pienākumus. Tieši komisijas prezidents ir tas, kurš aicina viceprezidentus un komisārus uzņemties noteiktas atbildības jomas. Ņemot vērā, ka tas nozīmē būtiskas kompetenču izmaiņas manā portfelī, bija nepieciešamas konsultācijas ar Eiropas Parlamentu. Jūlija vidū man uzdeva jautājumus parlamenta Ekonomisko lietu komitejā, tiesa, pēc atvieglotas procedūras, un tika saņemts pozitīvs šīs komitejas viedoklis. Patlaban Lielbritānija ir nominējusi jaunu komisāru, kuram komisijas prezidents ir piešķīris atbildību par drošības politiku un drošības savienības izveidi un kuram kā jaunajam komisāram būs jāiziet noklausīšanās procedūra parlamentā.
Pārņemot komisāra Hila pienākumus, ne ar kādu pretestību nesaskāros. Man ir uzticēti ļoti nopietni papildu pienākumi, šajā jomā ir ļoti apjomīga likumdošanas darba kārtība no komisijas puses, un tas būs būtisks jautājums izstāšanās sarunās ar Lielbritāniju.
I. Bušmanis: – Cik daudz darbinieku ir jūsu jaunajā pārņemtajā ģenerāldirektorātā? Ja jau jums tagad ir divi portfeļi, vai jums ir arī divi kabineti?
– Finanšu stabilitātes, finanšu pakalpojumu un kapitāla tirgu savienības ģenerāldirektorātā strādā ap 400 darbinieku. Man joprojām ir viena darbavieta, jo visi komisāri strādā vienā mājā neatkarīgi no tā, kur atrodas konkrētais ģenerāldirektorāts.
– Kā jūs raugāties uz to, ka viens no lielākajiem ES budžeta donoriem ir nolēmis izstāties no Eiropas Savienības?
– Patlaban Lielbritānija turpina būt ES dalībvalsts ar visām tiesībām un pienākumiem un būs tāda vēl vairāk nekā divus gadus. Sākumā dalībvalstij ir jāpaziņo par savu nodomu izstāties no Eiropas Savienības, un tad seko divu gadu sarunu periods, kas var tikt pagarināts pēc dalībvalstu vienprātīga lēmuma. Patlaban Lielbritānijas valdība runā par to, ka notifikācija (paziņošana), iespējams, varētu būt 2017. gada sākumā. Nekādi konkrēti datumi nav nosaukti. Līdz ar to var prognozēt, ka šo finanšu plānošanas periodu 2014. – 2020. gadam tas būtiski neskars. Turpmākā situācija lielā mērā būs atkarīga no tā, kādu stratēģisku izvēli izdarīs Lielbritānijas valdība. Izstājoties no Eiropas Savienības, ir iespējams scenārijs, kurā Lielbritānija saglabā vai nesaglabā pieeju ES iekšējam tirgum. Ja Lielbritānija pieeju tirgum saglabā, tad tas nāks ar nosacījumu respektēt brīvu preču, pakalpojumu, kapitāla un darbaspēka kustību, kā arī finansiālu atbalstu ES, kā arī būs jārespektē ES normatīvie akti. Lielbritānijai izstāšanās no ES varētu būt pietiekami sarežģīta.
– Vai Lielbritānija varēs izvēlēties kādu no šīm četrām brīvībām, vai tas ir nedalāms komplekts?
– Komisijas nostāja ir, ka tas ir nedalāms komplekts – ES iekšējā tirgū pastāv šīs četras brīvības
– Tad jau iznāk tā, ka Lielbritānija skaitīsies izstājusies, bet būs integrēta tirgū tāpat kā līdz šim?
– Teorētiski šāds scenārijs ir iespējams, tas būtu tā saucamais Norvēģijas modelis, kad šai valstij ir pieejams ES iekšējais tirgus. Taču jāņem vērā, ka Lielbritānija pēc izstāšanās vairs nesēdēs pie sarunu galda un nepiedalīsies ES noteikumu izstrādē.
M. Libeka: – Vai jūs ar savu miermīlīgo raksturu spēsiet tikt galā ar to plašo un ne visai vienkāršo pienākumu loku, kas jums uzticēts?
– Šādu jautājums man bieži uzdeva arī tajā laikā, kad biju Ministru prezidents. Iespējams, ka kaut kādā veidā tas ir nevis bremzējis, bet palīdzējis risināt domstarpības un konfliktus, mierīgi izsverot dažādus argumentus un gala rezultātā atrodot sabalansētu risinājumu. Tā kā es atbildu arī par veiksmīgu sociālo dialogu, tad jāatzīst, ka, spriežot par darba tirgus jautājumiem, bieži ir jānonāk pie kompromisa starp darba devējiem un darba ņēmējiem. Man ir svarīgas abas puses un arī ar komisijas atbalstu esmu gatavs meklēt risinājumus un neieņemt konfrontējošu pozīciju.
