Nedomājiet, ka visi dus. Saruna ar Māri Kučinski 7
Drīz apritēs gads, kopš strādā Māra Kučinska vadītais Latvijas Ministru kabinets, kuru apstiprināja pērn 11. februārī. To vērtēs cilvēki, bet pašu Kučinski valdības galvas augstais krēsls šķietami nav mainījis. Viņš palicis nosvērts vīrs, politiski grūti uzkarsējams. “LA” žurnālisti Linda Rasa un Egils Līcītis devās intervēt premjeru – ne gluži “sarunā pie kamīna”, bet darba atmosfērā kabinetā, kamēr saaukstēšanās vēl nebija viņu izsitusi no darba ritma.
Gatavojoties intervijai, devām iespēju arī “LA” lasītājiem uzdot jautājumus. Tie bija dažādi, daudzi arī tādi, kas it kā nebūtu premjera līmenī risināmi, piemēram, kāpēc autobuss no pilsētas centra uz pagastu kursē tikai vienreiz dienā, kad beigs kaisīt sāli uz ceļiem u. tml., bet vienlaikus arī tādi jautājumi, kas sāp daudziem un ilgi sāp. Proti, vai premjers pats varētu izdzīvot ar minimālo algu vai ar medmāsas algu; kāpēc mums ir tik mazas pensijas; kad varēs uzticēties Latvijas tiesu sistēmai; kad valstī būs ražošana un pietiekami darba vietu; kad beigsies nodokļu un nodevu pieaugums utt. Šie jautājumi parāda sabiedrības noskaņojumu, tā teikt, tautas sajūtu vidējo temperatūru. Kā jūs kā valsts vadītājs saņemat ziņas par savu pavalstnieku noskaņojumu? Vai jūsu padomnieki seko līdzi šai temperatūrai un regulāri ziņo par svārstībām? Vai jums arī tiek pavērta pilna ainava par stāvokli valstī?
M. Kučinskis: Stāvoklis tiek monitorēts, un tam sekoju līdzi. Sliktākais, ar ko “slimot”, – informēties no sociālo tīklu lasīšanas. Tur uzpeldošais viedoklis bieži ir ierobežots gan skaita, gan vērtības ziņā. Sieva (Laine Kučinska, bijusī Valsts kancelejas Komunikācijas departamenta vadītāja, patlaban Latvijas Universitātes Mediju un mārketinga centra direktore. – Red.) man pat aizliegusi lasīt viedokļus tviterī. Es pārāk uzvelkoties. Bet arī tas ir sabiedrības noskaņojums.
Dabiski, ka premjeram periodiski jāuzklausa ziņojumi, tajā skaitā par valsts drošību. Atgriezeniskā saite rodas, jo esmu diezgan pastāvīgā saskarē ar cilvēkiem, ar problēmām iepazīstina ministri vai līdzstrādnieki. Pieņemu, ka ikdiena rada ļoti daudzus jautājumus. Kādam uz visu ir jāatbild. Ir gan sadalījums pa nozarēm, kur ir atbildīgie, taču nav mazums cilvēku, kas uzskata, ka premjeram jāsniedz atbildes par visu. Jūs mani uzvedināt labai domai. Vai nebūtu pareizi, ka es pats bez speciālas taujāšanas biežāk stāstītu pieļautās kļūdas un norādītu, kur un kad iesim uz priekšu. Žurnālisti televīzijā, radio, presē mani mēdz intervēt, bet tad sanāk reaģēšana uz uzdotajiem jautājumiem. Ne vienmēr tas, ko man pašam šķiet svarīgi vēstīt.
Jūsu valdība vēlu pamanīja un sasteigti reaģēja uz sabiedrības uztraukumu saistībā ar mikrouzņēmumu nodokli. Vai drīz atkal, piemēram, nav gaidāmi sarežģījumi no 1. marta, kad jādeklarē pārmaksātais ienākuma nodoklis pēc jaunas sistēmas? (Lai atgūtu iedzīvotāju ienākuma nodokļa pārmaksu, kas veidosies, piemērojot no šī gada sākuma ieviesto diferencēto neapliekamo minimumu, iedzīvotājiem būs pašiem jāiesniedz ienākumu deklarācija.) Cilvēki atkal nebūs informēti, nepratīs iesniegt deklarācijas, satrauksies, būs šūmēšanās!
Ceru, ka ne. Ir starpība, vai notiek radikāli jauninājumi vai vienkārši sistēmas uzlabojumi. Dzīve mainās katru dienu, bet, sagaidot gadu premjera krēslā, man gribētos sākt atbildēt par savām kļūdām, nevis bieži vien par iepriekš pieļautām, vecām kļūdām. Stāsts par mikrouzņēmuma nodokli un iemaksām manī viesa nojautas, ka 2017. gads sāktos ļoti nemierīgi, ja likums stātos spēkā 1. janvārī tajā izpildījumā, kāds bija… Tās ir lietas, no kurām var mācīties. Piemēram, neko nesasteigt.
Labi, jūs uzskatāt, ka atrisinājāt problēmu, novērsāt katastrofu ar mikrouzņēmuma nodokli, minimālajām sociālajām iemaksām. Taču jautājums par sociālo nodokli, tā nemaksāšanu un līdz ar to gaidāmās sekas ar mazām pensijām netiek novērstas! Risinājums vajadzīgs. Vai jūs ar labklājības ministru Reiru apspriežat, kas notiks, kad pensijā dosies ļoti daudzi cilvēki, kuriem nespīd nekas vairāk par minimālo pensiju?
Protams. Tiek veikta pilna analīze, cik un kādiem cilvēkiem, kuros reģionos ar to nākas saskarties.
Jautājums ir par pieeju. Vai ir pareizi spiest obligāto sociālo iemaksu kādai uzņēmēju grupai? Labie nodomi dabā nereti īsti nestrādā. Mums ir likums par maksājamo minimālo algu, bet diez kāpēc 300 000 darba vietu tā netiek maksāta.
Un kāpēc valstī tik liela daļa strādājošo saņem tik mazas algas? Kādi jūsu secinājumi?
Uzņēmēji vai nu negrib, vai arī nevar maksāt vairāk. Ir abi aspekti. Mikrouzņēmumus palaida brīvā pašplūsmā, un šodien ir 50 tūkstoši šāda veida uzņēmumu, kaut reāli būtu 10 tūkstoši. Tas ir zināms paņēmiens nodokļu optimizācijai, un ap 90 000 tur strādājošo ir pakļauti reāliem draudiem. Ja pats esi īpašnieks, to esi apzināti izvēlējies. Bet ir gadījumi, kad pasaka – vai nu noformējies kā mikrouzņēmums, vai ar tevi nesadarbosimies.
Specifiska situācija ir laukos, kur dažādās nozarēs cilvēki tiešām nestrādā veselu mēnesi. Piemēram, iet cirst mežā kokus, bet vairs nav pelēkajā zonā, jo noslēguši darba attiecību līgumus.
Vēl viens jautājums ir par produktivitāti. Ja gribam lielas algas, tad – no uzņēmēju viedokļa – vispirms daudz jānopelna. Jāpaaugstina darba ražīgums, efektivitāte, jāveic darbs ar mazāku skaitu cilvēku, bet tiem piemērojamas augstākas prasības. Šādu uzņēmumu Latvijā nav pietiekami daudz, tomēr tie nosaka galveno toni nodokļu maksāšanā, samaksājot ap 90% no kopienākuma. Vēl ir jautājums par kvalifikāciju. Uzņēmēji sūdzas, ka nav cilvēku – vai vismaz sagatavotu darbinieku – attiecīgā apkārtnē, un ir vēlme no izglītības sistēmas saņemt kvalificētākas darbarokas. Izglītībā varēja būt uzlabojumi: vairāk jauniešu vajadzēja piesaistīt arodskolām.
