Aktieris Māris Bezmers: “Nu, nedodiet man tās varoņu lomas!” 0
Māris Bezmers šobrīd ir neatkarīgs aktieris, mūziķis un nu arī diplomēts kinorežisors, kura radošajā kontā pēc aiziešanas no Valmieras teātra jau gan maģistra darba filma “Debesu ciemiņš”, gan par to saņemtā nominācija “Lielajam Kristapam”, gan arī mūzikas videoklipi. Arī šovasar Māra spēlētais Roberts turpina smīdināt un kaitināt populārā seriāla “Viņas melo labāk” skatītājus, bet pats Māris vasaras mēnešos kāpj uz Latvijas skatuvēm Taukšķa lomā brīvdabas iestudējumā “No saldenās pudeles”, kopā ar ģimeni bauda vasaru laukos, šad tad muzicē kopā ar grupu “Regīna” un meklē scenāristu saviem nākamajiem kino režijas darbiem.
Vasarā ir pienācis pelnītais atvaļinājums?
Darba dienās patiešām varu baudīt Latvijas vasaru laukos, un vasara nudien ir mans gadalaiks – ir gaišs, silts, nav pārāk nopietni jādomā par apģērbu un jāveltī daudz laika ģērbšanās procesam. Vārdu sakot, šis ir īstais brīdis, lai mazliet paslaistītos. Tomēr visas nedēļas nogales esmu aizņemts dažādos brīvdabas uzvedumos: Jura Rijnieka režijā ir izveidots iestudējums “No saldenās pudeles”, ar ko braukājam pa visu Latviju, tuvākā izrāde ir 4. jūlijā Liepājā, koncertestrādē “Pūt, vējiņi”. Piedalos arī bērnu koncertuzvedumā “Fantāzijas faktors”, kas pavisam drīz (12. jūlijā) startēs Mērsragā un Engurē, un pēcāk apceļosim visu Latviju. Ceru, ka neizpaužu noslēpumu, bet seriāla filmēšana notiek arī tagad vasarā, un izskatās, ka turpināsim filmēt arī rudenī un būs vēl viena “Viņas melo labāk” sezona.
Pēc aiziešanas no Valmieras teātra no paša teātra spēles gan aizgājis neesat.
Nevienā brīdī ne sev, ne citiem neesmu solījis, ka lieku teātrim treknu punktu un “nekad vairs”. Joprojām pelnu savu maizīti ar aktiera darbu gan teātra izrādēs, gan televīzijā.
Apceļojot Latviju izrādēs, satiekat vaigā skatītājus, kas citkārt redz jūs tikai televīzijas ekrānā. Jūtat, ka Roberta gana komiskais personāžs ietekmē arī attieksmi pret jums pašu?
Protams. Televīzijai mūsdienās joprojām ir ļoti liels spēks. Jebkurš cilvēks, kurš katru vakaru ir redzams kādā raidījumā, seriālā vai ziņu diktora ampluā, skatītājiem liekas kā sens paziņa, dažam pat šķiet – ilgi nesatikts radinieks. Nereti cilvēki nāk klāt un sarunājas tā, it kā mēs būtu seni draugi, lai gan redzu viņus pirmoreiz. «Čau, vecīt, kā tev iet?» ir diezgan bieži uzdots jautājums. Es neņemu ļaunā – tā tas vienkārši mūsdienās, mediju vadītā pasaulē ir. Ja nu vienīgi reizēm kāds uzplijas mazliet par daudz, bet pārsvarā tie ir cilvēki, kas ir mazliet sareibuši.
Neraizējaties, ka Roberta loma atstās pārāk lielu zīmogu jūsu aktiera karjerā, kā nereti gadās ar spilgtu lomu kinoaktieriem, un pēcāk nebūs tik viegli nospēlēt kādu citu, piemēram, dramatisku varoni?
Kā aktierim šis patiešām ir zināms izaicinājums, bet lielāko iespaidu tas tomēr ir atstājis uz skatītājiem. Satiekot mani un pārmijot divus vārdus, nereti lielākā atklāsme ir – “jūs taču dzīvē esat pilnīgi savādāks nekā Roberts!”. Ja tā patiešām ir, tad saprotu, ka viss ir kārtībā – mans aktiera darbs ir radījis atmiņā paliekošu tēlu. Protams, katru nākamo lomu veidoju savādāku. Ziemā spēlēju Grinču izrādē “Grinča Ziemassvētki”, un tur mani neviens par Robertu nesauc. Tas ir pilnīgi cits raksturs un tēls, un man kā aktieriem ir pilnīgi citi uzdevumi. Arī tagad Taukšķa lomā izrādē “No saldenās pudeles” cilvēki, ja nav ieskatījušies programmiņā, bieži vien pat nenojauš, ka uz skatuves esmu es. Kā aktierim man patīk veidot raksturus – neesmu varoņu lomu tēlotājs. Raksturlomas ir mana stihija, man patīk katrā jaunā tēlā atrast kaut ko īpašu – savādu akcentu, mīmiku.
No komiskā varoņa likteņa gan īsti prom netiekat – Roberts, Taukšķis, Grinčs!
Un nemaz negribu! To varoņsāgu esmu pārslimojis un sapratis, ka mana lieta ir tieši šis komiskais, varoņus un nopietnos tēlus man labāk nedot spēlēt. Ir jāmāk un jāgrib to darīt, bet man īsti nepatīk.
Labāk radu cilvēkiem pozitīvas emocijas, smīdinu, nevis lieku viņiem ciest un raudāt.
Ja man piedāvā kaut ko ļoti nopietnu, dramatisku, tad man ir spēcīgi jāpārdomā, kāpēc lai es to darītu. Turklāt jebkura komiska loma ir jāveido ļoti dramatiski un nopietni. Arī klauna uzstāšanās patiesībā ir traģikas pilns stāsts, tikai tik ļoti izkāpināts, ka jau kļūst smieklīgs. Kā to panākt – tas jau ir aktiermeistarības jautājums.
Kas smīdina latviešus?
Ir jābūt īstam – tad tas ir gan smieklīgi, gan skumji. Skatītājs nav muļķis, viņš vai nu tic, vai netic. Kāpēc ir smieklīgi, tas ir aktiera aroda jautājums. Kāpēc, piemēram, “Skroderdienas” ir tik populāras? Tur Blaumaņa radītās situācijas ir vienkāršas un patiesas, un latvietim gribas kaut ko vienkāršu, saprotamu un jautru. Apkārt ir tik daudz negāciju un grūtību, bet “gruzīties” un baudīt augsto mākslu var iet un baudīt tumšajos rudens vakaros lielajos teātros.
Tad jau ir tikai likumsakarīgi, ka jūsu paša debija kino ir komēdija?
Kamēr mācījos, ar pasniedzējiem nonācu teju konflikta situācijā. Vai, pareizāk sakot, vienā brīdī nonācu pretrunā pats ar sevi, jo nekādi nevarēju ierakstīties pasniedzēju nospraustajā virzienā, kā ir jātaisa māksla. Sapratu, ka tas nav tas, ko spēju organiski darīt un kas man patīk. Nolēmu, ka taisīšu tā, kā es gribu. Viennozīmīgi tas ir ceļš, ko gribu iet. Laiku pa laikam parādās dramatiski, nopietni stāsti, ko gribētu veidot, bet iedziļinoties pieķeru sevi it visur meklējam kaut ko komisku.
Neesot uz skatuves, pats mēdzat daudz smieties?
Lauris Reiniks reiz dziedāja – “ņem to visu vieglāk”, un tas laikam ir arī mans princips. Jā, notiek nelaimes, neveiksmes, bet ko tu darīsi – raudāsi? Nē, dzīvosi tālāk. Lielu daļu problēmu paši radām “galvā”. Vienkāršāk ir pasmieties par sevi un iet uz priekšu.
Kurš no diviem šobrīd ņem virsroku – aktieris vai režisors ar pērn iegūtu kino režijas maģistra grādu kabatā?
Režija ir tā joma, kurā es šobrīd laužos iekšā, bet tik ātri tas nenotiek. Industrija ir liela un konkurence ir spēcīga. Lai vispār tiktu iekšā šīs jomas pamatgrupā, sākumā ir sevi jāpierāda. Laikam joprojām priekšplānā ir aktiera amats, tā ir arī profesija, kurā man ir vislielākais stāžs. Režijas jomā darbojos ne tikai kino – laiku pa laikam iznāk “režisēt” arī kādus pasākumus, mūzikas klipus un citus darbus, taču kino režija ir tas, kas man patiešām patīk un ko labprāt darītu arī turpmāk.
Nominācija “Lielajam Kristapam” bija dzinulis iet tālāk kino jomā?
Tāds novērtējums vienmēr dod pārliecību, ka tu ej pareizā virzienā. Vienkārši ir jāstrādā tālāk cītīgāk, precīzāk. Jāmācās no savām kļūdām. Ļoti daudzi, pat sveši cilvēki, kas redzējuši “Debesu ciemiņu”, saka, ka bija forši, smieklīgi, tad jau laikam kaut kas bija pareizi darīts. Mēdzu būt paškritisks, un katrs impulss, kas liek noticēt sev, ir labs, citādi paši sevi varam “norakt” ātri, nemaz nevajag bargos kritiķus.
Kāds būs turpinājums?
Jebkura laba kino darba pamatā ir labs scenārijs, un tieši to šobrīd Latvijā trūkst visvairāk. Varu tikai aicināt jaunos cilvēkus, kuri raksta, neslēpt sveci zem pūra, nākt, rādīt savus darbus. Esmu laba scenārija meklējumos. Āķis šajā jomā ir iemests, dzīves skaudrums nav nospiedis uz ceļiem un turpinājums sekos!
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
Humors. Mūzika. Ģimene.
Bez kā nevarat iedomāties savu dienu?
Bez garšīga ēdiena. Bez ikdienas kopā ar sievu un bērniem. Bez viegluma dzīvē.
Lielākais sasniegums darbā?
Kino režijas maģistrantūras pabeigšana. Grinča loma. Filma “Debesu ciemiņš” kā starta punkts kino.
Labākā izklaide?
Tērzēšana par “neko” draugu lokā.
