Nedēļas nogale Teātra zīmē 0
Klusajā sacensībā ar Cēsīm Valmieras domnieki nesen nonākuši pie negaidīti auglīgas domas, ka pilsētai akūti pietrūkst kāda laikmetīga mākslas pasākuma, kas vasaras atvaļinājumus baudošo publiku spētu piesaistīt ar emocionāli piesātinātu un vienlaikus saturīgu laika pavadīšanu svaigā gaisā. Ideju izvērst un attīstīt tālāk šogad uzņēmās Reinis Suhanovs kopā ar Inesi Pudžu, un tā Valmiera ir tikusi pie sava Vasaras teātra festivāla ar īpaši šim pasākumam veidotu programmu, kura saknes iestiepjas kādreizējā Blaumaņa festivāla augsnē.
Trīs dienās no 5. līdz 7. augustam festivāla organizatori dažādos pilsētas vidē piemeklētos spēles laukumos piedāvāja visiem interesentiem noskatīties sešas teātra izrādes, vairākus brīvdabas kinoseansus un virkni muzikālu pasākumu.
Svētku centrālais notikums nenoliedzami bija Mārtiņa Eihes sadarbībā ar “Iļģiem” radītais lieluzvedums “Spēlēju, dancoju” Valmiermuižas staļļa pagalmā. Vieta gandrīz ideāla – vecās mūra sienas apkārt laukumam rada ne vien labu akustisku, bet arī Raiņa lugas norisēm piemērotu auru. Reālās un mītiskās pasaules caurvīšanās, kuru režisors savā iestudējumā pārvērš nakts burvestību pārņemtā rituālā, šeit nekļūst butaforiska un samākslota, bet organiski pārtop krāšņā homo ludens mistērijā, kas visus tās dalībniekus (arī vērojošos) paceļ pāri ikdienišķajam sadzīviskumam un dāvā iespēju katram pašam piekļūt būtiskām garīgām atklāsmēm.
“Iļģu” mūzikā jau no pašiem pirmsākumiem ir ielikts spēcīgs šajā virzienā vērsts koncepts, kuru ir grūti vizualizēt uz skatuves, bet lauzt nav iespējams. Droši vien tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc “Iļģi” nelabprāt savu mūziku ļauj izmantot citiem, taču Mārtiņam Eihem kopā ar horeogrāfu Krišjāni Santu šoreiz ir izdevies atrast mūsdienīgu un publikas iztēli rosinošu skatuviskās eksistences veidu, kurā aktieriem caur tautas deju interpretācijām izdodas harmoniski savienot mūziku un darbību vienā veselumā. Zināmas problēmas gan valmieriešiem sagādā vokālās partitūras, taču jāatzīst, ka spēkoties ar “Iļģiem” šajā jomā nez vai ir iespējams. Kopumā ansambļa spēle rituāla ietvaros ir izteiksmīga un saliedēta, tajā netrūkst arī ekspresijas, tomēr vienā otrā epizodē centrālie tēli varēja būt grodāki. Neraugoties uz Kārļa Neimaņa kopumā skanīgo dziedāšanu Spēlmaņa lomā, man personīgi izrādē pietrūka Tota. Izejot cauri visiem pārbaudījumu lokiem aktiera atveidotajā tēlā iekšēji nekas nemainās un līdz ar to doma par apzinātu upuri vai ziedošanos, ko prasa rituāls un ko vēlas izcelt režisors, iestudējumā paliek nedaudz izplūdusi.
Viena no intriģējošākajām organizatoru iecerēm festivālā bija dot vārdu vairākiem starpžanru māksliniekiem un iekļaut programmā divas pēc Blaumaņa darbu motīviem veidotas performances. Kristapa Pētersona audiālā instalācija “Purva bridējs. Ciltskoks” gan mākslinieka slimības dēļ tika atcelta, taču ieskatu šādās aktivitātēs varēja gūt arī no modes mākslinieku MAREUNROLS kopā ar mūziķi SHIPSEA veidotās vīzijas par Blaumaņa poēmu “Tālavas taurētājs”. Kādreizējā bānīša depo izstieptā un tumsā grimstošā telpa ar dažiem gaismas efektiem ļauj radīt pārsteidzošu dziļuma efektu, un priekšnesuma veidotāji to veiksmīgi izmanto nosacītam mēles prototipam, uz kura tiek izvērsta absolūti netradicionālā formā iemiesota modes skate. Sākumā Gundara Āboliņa balss iepazīstina klātesošos ar Blaumaņa poēmu, tad sāk skanēt SHIPSEA mūzika un vieglā dūmakā tītos, izgaismotos segmentos parādās dīvainos kostīmos tērpti silueti, kas, pārvietojoties šurp turp pa improvizēto mēli, veido kaut ko līdzīgu 3D formātā fiksētām bildēm. Ko tajās ieraugām, kādu sasaisti ar poēmas motīviem saskatām un kur tās aizved mūsu iztēli, tas, protams, paliek katra paša ziņā. Nav jēgas uztiept priekšnesumam savu skaidrojumu, jo nosacītības pakāpe ir augsta un asociāciju lauks neierobežots, bet, ja vēlamies, varam caur tām nonākt arī pie pārdomām par drosmi un bailēm, par kolektīvo un individuālo, par tautu un tās izšķīšanu, kuras ar savu darbu ir vēlējušies ierosināt tā radītāji.
Laba reālpsiholoģiskā teātra cienītājus Valmieras muzeja iekšpagalmā noteikti iepriecināja festivāla viesi – “MTU Kell Kumme theatre” no Igaunijas ar Augusta Strindberga “Jūlijas jaunkundzes” iestudējumu. Romāna Baskina smalki režisētā saulgriežu nakts kaislību drāma teju vai vēsturiski dabiskā vidē piedāvāja tik daudz rūpīgi atlasītu un aktieriski izvērstu rīcības nianšu Žana un Jūlijas traģisko attiecību spēlē, ka atlika vien kārtējo reizi pabrīnīties, cik sapiņķerēts un bezgalīgs ir cilvēka iekšējo pretrunu kamols, kura šķetināšana mūsu dzīves var pārvērst gan paradīzē, gan ellē. Kersti Heinlo un Adresa Mehara izaicinošā saspēle lugas galveno varoņu lomās ir vienkārši lielisks šī žanra aktierveikuma paraugs.
Patīkami, ka no festivāla rīkotāju uzmanības loka nav izslīdējuši arī jaunāko paaudžu skatītāji. Tikko skolas gaitas sākušajai publikas daļai divos blokmāju pagalmos Kārlis Krūmiņš, Jekaterina Frolova un Jānis Kronis piedāvāja pašu veidotu atraktīvu izrādi “Nāc laukā!”, kas ļāva ieskatīties rotaļu pasaulē pirms interneta un tagad. Priekšnesuma dāvāto atskārsmi, ka dzīve arī toreiz nebija garlaicīga un rotaļās viss atkarīgs no pašu iztēles, spriežot pēc bērnu reakcijas, šodienas datorizētā paaudze uzņēma atsaucīgi un pēc izrādes pat bija gatava kopā ar aktieriem piedalīties rotaļlietu pašdarināšanas akcijā.
Savukārt pusaudžu auditorijai mērķētā izrāde “Supsupsukas” Valmieras skeitparkā formas ziņā bija viens no festivāla interesantākajiem eksperimentiem. Izmantojot somu izbijušās pankrokeres Rozas Liksomas īsstāstus, kurus skatītāji varēja klausīties tikai austiņās, Jurijs Djakonovs bija izveidojis savdabīgu laukuma teātra parodiju par mūsdienu modes skatēm ar groteskiem tērpiem un iespaidīgu ironiju par šodienas “nezinīšiem”. Iespēja performanci tvert dažādos līmeņos (ar un bez teksta) ļauj katram potenciālajam skatītājam atrast savu optimālo mākslas baudīšanas veidu, jo aktieru izdarības arī mūzikas pavadījumā izskatās fascinējošas, un tas liecina par jaunā režisora spēju sava laikmeta raksturīgās parādības un izjūtas pārvērst iedarbīgās skatuves mākslas formās.
Lai arī mainīgie laika apstākļi publiku īpaši nelutināja un daudzi palika sēžot mājās, lai arī ne viss izdevās, kā iecerēts, jāteic, ka pirmais Valmieras teātra festivāls kopumā atstāja patīkamu iespaidu. Izvēles iespējas, priekšnesumu kvalitāte un notikumu blīvums pat radīja pilsētā kaut ko līdzīgu īpašai gaisotnei, kas ir katra laba festivāla neatņemama sastāvdaļa. Atliek vien cerēt, ka pēc diviem gadiem atkal varēsim tikties Valmierā un jau krietni kuplākā skaitā.
