Nedēļas nogalē Baltijas valstis pāries uz Eiropas vienoto elektrotīklu. Kāpēc tas vispār vajadzīgs?
0
Pagājuši jau aptuveni 34 gadi kopš neatkarības atgūšanas, un tikai tagad Baltijas valstis, tā teikt, pārgriezīs pēdējo nabassaiti ar Krieviju un Baltkrieviju – atslēgsies no Krievijas apvienotās energosistēmas (tā dēvētā BRELL) un sinhronizēsies ar Eiropas vienoto elektrotīklu.
Jā, kopš 2022. gada maija Baltijas valstis vairs neiepirka elektroenerģiju Krievijā, bet ar frekvenču regulēšanu lielā kaimiņvalsts tāpat turēja mūs īsā atkarības pavadā. Vienkārši runājot, Baltijas valstu elektroenerģijas sistēma līdz šim tikusi pārvaldīta no trešajām valstīm.
Ļoti precīzi to nesen aģentūrai AFP raksturojis Lietuvas enerģētikas ministrs Žigimants Vaiciunas: “Līdz šim Krievija ir spējusi izmantot enerģiju kā ieroci, radot neplānotu elektrības traucējumu risku, ko izraisījuši politiski lēmumi.” Nu vairs tā nebūs. Zināmā mērā šī ir arī tāda kā Krievijas atbrauņošana.
Sen vajadzēja. Jā, dzird bažas, ka līdz ar sinhronizācijas maiņu varētu būt elektroapgādes pārtraukumi, pārvades pakalpojuma sadārdzinājums. Bet ar ko gan mums savulaik nav draudēts, no kā neesam biedējoši brīdināti kopš brīža, kad nolēmām atdalīties no padomijas un iekļauties Rietumvalstu saimē! Bija pat paredzējumi, ka latvieši badā miršot un nākšot atpakaļ lūgties Krievijas palīdzību, bet tā vietā mēs redzam, ka Latvija daudz straujāk attīstās nekā teritorijas ziņā milzīgā Krievija.
Iekšzemes kopprodukts Latvijā jau gadiem ir augstāks par to, kas Krievijā. Iedzīvotāju dzīves ilgums un veselīgi nodzīvoto gadu ilgums pie mums krietni pārsteidz to, kas austrumu kaimiņvalstīs. Ja reiz krietni grūtāku pārmaiņu laikus esam piedzīvojuši, pārdzīvosim arī šīs, salīdzinoši nelielās, bet ļoti pārdomāti vadītās pārmaiņas.
Pie mums nu ierasts visu, kas saistīts ar attiecību pārtraukšanu ar Krieviju, attiecināt uz tās uzsākto karu Ukrainā. Šajā gadījumā karš bijis tikai papildu stimuls. Ja atceramies, Baltijas valstu premjerministri izvirzīja ideju par desinhronizāciju jau 2007. gadā. Tālāk sekoja gadiem ilgi pētījumi par labāko risinājumu, lemšana, finansējuma piesaiste, būvniecība, testi utt. Protams, arī Krievija ar to rēķinājās un jau pirms vairākiem gadiem veica Kaļiņingradas apgabala autonomas elektroapgādes testus.
Cita lieta, ka karš tieši ietekmēja to, ka Baltijas valstīm vienā mirklī zuda vēlme pirkt austrumu kaimiņu piedāvāto lētāko elektroenerģiju. Jau pieminēju, ka kopš 2022. gada maija Baltijas valstis vairs neiepērk elektroenerģiju Krievijā, taču vēl pavisam nesen – 2019. gadā aptuveni puse – 7 923 174 MWh – elektroenerģijas importa bija no Krievijas un Baltkrievijas, kamēr no Polijas, Zviedrijas un Somijas Baltijas valstis iepirka 7 913 798 MWh elektroenerģiju.
Taču Krievijai jo sāpīgāks ir fakts, ka tieši tās kara pret Ukrainu un draudu pārējām kaimiņvalstīm dēļ Baltijas valstis sadūšojušās pilnīgi norobežoties no Kaļiņingradas apgabala elektrosistēmas (gan jau iepriekš bija cerības, ka varēs vienoties par sadarbību). Līdz ar to Kaļiņingradas apgabals nu ir tādā kā enerģētiskā izolācijā. Kā sala, kurai pašai jātiek galā ar frekvenci, jaudas iztrūkuma un pārpalikuma brīziem bez iespējas pirkt izstrūkstošo un pārdot pārpalikumu. Kā stāsta, Krievijas varas gaiteņos esot nikni par to, bet… paši vainīgi, nevajag apdraudēt kaimiņus.
