Reklāmfoto

Neatkarīgo filmu režisorei Sofijai Kopolai filma “Izredzētie” ir piektais pilnmetrāžas darbs.

Lasītākie

TV24

“Laikam par to nevaru stāstīt, bet…” Rajevs atklāj iepriekš nedzirdētu informāciju par Rinkēviča un Trampa telefonsarunu

“Baidens nolēmis skaisti aiziet no dzīves, paņemot sev līdzi ievērojamu daļu cilvēces.” Medvedevs biedē ar Trešo pasaules karu

7 brīnumēdieni! Pārtikas produkti, kuru regulāra iekļaušana ēdienkartē kavē ādas novecošanos

Lasīt citas ziņas

Pēdējos gados režisorei, kas pati raksta savus scenārijus, kļuvis arvien aktuālāk izvērst tēmu par pārtikušu un slavenu augstāko aprindu pārstāvju nepanesamo esības vieglumu – dzīves apnikuma tēma, kas filmā “Pazudis tulkojumā” (2003) bija vēl tikai ieskicēta, uzplauka pilnos ziedos filmās “Marija Antuanete” (2006) un sevišķi filmā “Kaut kur” (2010). “Kaut kur” aplūkoja bagāta un slavena aktiera dzīvi “no iekšpuses”, rādot, ka aiz paparaci un apjūsmotāju pūļiem patiesībā slēpjas emocionāls izsīkums un apātiska vientulība, ko nespēj kliedēt ne alkohols, ne sekss, ne kontakts ar līksmu un vitālu bērnu. Filmā “Izredzētie” Kopola kavējas šajā pašā motīvā, šoreiz pētot bagāto un slaveno čaulu no ārpuses – caur jauniešu grupu, kas vēlas iekļauties slavenību dzīvē burtiskā veidā, ielaužoties to drēbju skapī.

Filmas “Izredzētie”, kas iekļauta Kannu kinofestivāla prestižajā programmā “Īpašais skatiens”, pamatā ir patiesi notikumi, kas 2010. gadā aprakstīti žurnālā “Vanity Fair”.

Šīs slepkavības veiktas ar Putina atļauju! ASV izlūkdienests daļēji atslepeno ziņojumu par Krievijas diktatora oponentu slepkavībām ārvalstīs

Kas notiek Ogres tehnikumā? Direktore ar īpašu rīkojumu liek mācīties no mājām – iemesls jūs pārsteigs!

5 pārtikas produkti, kurus nedrīkst glabāt ledusskapī

Grupa Losandželosas pusaudžu – četras meitenes un viens puisis – ir tik aizrāvušies ar filmu un mūzikas zvaigžņu apjūsmošanu, ka nolemj aplaupīt slavenību mājvietas, lai iegūtu savā īpašumā zvaigžņu drēbes, apavus, rotaslietas un citus aksesuārus. Tā viņi jūtas tuvāk slavenību glamūrajam dzīvesveidam. Gan noskaidrot zvaigžņu adreses, gan lepoties ar paveikto jauniešiem palīdz sociālie tīkli – kā viņi apjūsmojuši kinozvaigznes, tā citiem jāapjūsmo viņi. Aplaupīto zvaigžņu vidū ir Lindseja Lohana, Orlando Blūms, ballīšu karaliene Parisa Hiltone, kas filmas uzņemšanai atvēlēja savu īsto, savulaik aplaupīto māju.

Kādēļ Sofiju Kopolu interesē tieši šādi cilvēki un viņu emocionālo caurumu problēmas, nevis, teiksim, trūcīgu darbaļaužu cīņa par fizisku izdzīvošanu? Tas nav nekas nosodāms, ka režisore stāsta par sev pazīstamām un aktuālām problēmām – arī pati Kopola nāk no slavenu un pārtikušu personību aprindām (Sofija Kopola ir leģendāro “Krusttēvu” režisora Frensisa Forda Kopolas meita). Filmas izbaudīšanu var apgrūtināt Kopolas ierastais stāsta risināšanas stils: viņa nenosoda nevienu varoni, paša autora nostāja nav īsti saprotama. Notikumi netiek risināti cēloņsakarīgā ķēdē ar morāli (tiek izdarīta lieta X, par ko saņemts sods, piemēram), tā vietā notikušais tiek vienkārši dokumentāli fiksēts bez autora attieksmes. Lai izprastu jauniešu psiholoģiskos motīvus vai paredzētu personāžu nākotnes dzīvi, jāliek lietā gandrīz tikai personīgā iztēle, nevis jāsmeļas šī informācija scenārijā.

Tādējādi filma ir tikai kā spēcīgs laikmeta dokuments, portretējot t. s. tukšo paaudzi – jauniešus, kas par personībām veidojas, kā galveno morālo kompasu izvēloties materiālas vērtības, jo ar citām nav pazīstami. Vēlme kļūt populāriem un izpelnīties maksimālo sekotāju skaitu “Facebook” vai “Twitter” tīklos ir viņu vienīgā māka pateikt – es gribu būt mīlēts, es gribu būt pieņemts.

Filmā spēlē virkne jauno aktieru, kuru vidū spožākais aktierdarbs pieder Emmai Vatsonei – tai pašai Hermionei no “Harija Potera” sērijas filmām, kas nu izaugusi un piedāvā spēcīgāko leņķi, kādā interpretēt slavu alkstošos jauniešus: viņi nav muļķi, un viņi arī īsti nav vainīgi, ka piedzimuši tik disfunkcionālā pasaulē, kurā nav skaidrs, aiz kāda karoga iet, tādēļ iet aiz tā, kas visspožāk spīd.