Olafs Zvejnieks: Svarīgākie pagājušās nedēļas notikumi ekonomikā 6
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pagājusī nedēļa bijusi tik raiba un notikumiem bagāta, ka grūti izvēlēties kādu vienu tēmu, par ko rakstīt – nāksies pieskarties divām uzreiz.
To, ka Elizabete Trasa pagājušajā nedēļā iekļuva vēsturē kā visīsāko laiku amatā pavadījušais britu premjers, zina jau daudzi. Taču tas, ko daudzi nezina, ir fakts, ka 44 amatā pavadītajās dienās Lizai Trasai ir izdevies diskreditēt vienu no pēdējā pusgadsimta populārākajām labējām ekonomiskajām idejām. Proti, to, ko populāri dēvē par reiganomiku, tečerismu vai haijekismu (no austriešu ekonomista Fridriha Haijeka vārda) – ideju, ka, atbrīvojot bagātniekus no nodokļu sloga, tie sāks pastiprināti tērēt un daļa no šīs naudas straumītes nonāks arī līdz pašai ekonomiskās piramīdas apakšai.
L. Trasa mēģināja “neatšķaidītā veidā” īstenot tieši šo ideju, un mūsdienu Lielbritānijas apstākļos tas noveda pie katastrofāliem rezultātiem un premjeres atkāpšanās no amata. Proti, Trasa bija paredzējusi noņemt ierobežojumus baņķieru bonusu izmaksām un samazināt nodokļus 600 tūkstošiem bagātāko britu, šādā veidā katram no tiem “uzdāvinot” apmēram 10 tūkstošus mārciņu. Iecere bija atbrīvot brīvā tirgus spēkus un panākt “izaugsmi”.
Maigi sakot – neizdevās. Finanšu tirgus jau pirms tam šaubījās par britu valdības izziņotās 150 miljardus mārciņu lielās enerģētiskās krīzes palīdzības programmas iedzīvotājiem un uzņēmumiem ilgtspēju. Tas pagaidām ir absolūts pasaules rekords pēc naudas apjoma “uz galviņu” un valdības izdevumiem.
Šajā situācijā finanšu tirgus uz ziņu, ka valdības ieņēmumi vēl samazināsies nodokļu samazinājumu rezultātā, nenovērtēja pozitīvi. Atbildi uz jautājumu “kā jūs par to samaksāsiet?” britu valdība sniegt nespēja, tādēļ tirgus reaģēja ar mārciņas vērtības kritumu, procentu likmju celšanos un investīciju aizplūšanu no britu salām. Gala rezultātā saniknotie patērētāji, kuriem enerģijas pabalsti nesedza izmaksas par procentu likmju kāpuma dēļ krasi sadārdzinājušos hipotekāro kredītu izmaksām, pieprasīja premjeres atkāpšanos.
Otra ievērības cienīga ziņa skar Latviju. 26% iedzīvotāju Latvijā nav emocionāli gatavi pārslēgties taupības režīmam, liecina telekomunikāciju uzņēmuma “Bite” veiktā aptauja. Proti, 16% aptaujāto saka, ka viņiem nav bijis emocionāli viegli pārslēgties taupības režīmam, lai gan šie cilvēki gatavojas taupīt, tikai vēl nezina, kā to izdarīt, bet vēl 10% pārslēgšanās taupības režīmam ir emocionāli grūts uzdevums, nespējot pieņemt situāciju un to, ka tagad ikdienā no kaut kā jāatsakās.
Vēl 22% un 39% aptaujāto norāda, ka viņiem ir bijis viegli vai drīzāk viegli noskaņoties taupīšanai, viņi ir gatavi dzīvot taupīgāk un ierobežot tēriņus.
Kāpēc šī nelielā aptauja ir nozīmīga? Lietas būtība ir tajā, ka mājsaimniecību un valsts ekonomikas intereses bieži vien ir pretējas – tas, kas ir saprātīgi mājsaimniecības līmenī, visas valsts ekonomikas līmenī var izrādīties katastrofa.
Tieši tā ir ar taupīšanu – mājsaimniecības vai atsevišķa uzņēmuma līmenī tā ir saprātīga “grūto laiku” pārdzīvošanas stratēģija, taču makroekonomikas līmenī patērētāju masveidīga tēriņu samazināšana ved ekonomiku arvien lielākā purvā – uzņēmēji, redzot tēriņu samazināšanos, samazina biznesa apjomus vai slēdz tos pavisam, atlaiž darbiniekus, valstī palielinās pieprasījums pēc bezdarbnieku pabalstiem, bet tad, kad tie sāk beigties, citu darbu atrast vietā ir grūti – tā ir sevi pati uzturoša lejupejoša spirāle, no kuras grūti izkļūt.
Tieši tā šobrīd ir arī ar Latvijas ekonomiku – tiek prognozēts, ka no šī gada prognozētās vēl pozitīvās 3% iekšzemes kopprodukta izaugsmes nākamgad pirmo reizi kopš 2008.–2009. gada krīzes mēs ieslīdēsim recesijā – prognozes par iekšzemes kopprodukta (IKP) izaugsmi pagaidām svārstās no mīnus 0,2 procentiem līdz mīnus 0,5. Šajā prognozē tiek noklusēts tas, ka mēs noslīdēsim līdz “tikai” mīnus 0,2 vai 0,5 procentiem tajā gadījumā, ja iedzīvotāji nesāks masveidā taupīt un sāks tērēt savus uzkrājumus, kuru apjoms kovida gados bankās, pateicoties gan atbalsta pasākumiem, gan tam, ka bija ierobežotas tērēšanas iespējas, pieauga par vairāk nekā miljardu eiro.
Savukārt, ja patērētāji masveidā sāks taupīt, tad ekonomikas kritiens nebūt neapstāsies pie 0,2–0,5% no IKP robežas, tas būs krietni dziļāks. Tādēļ, ja uz minētās aptaujas rezultātiem paskatāmies no makroekonomikas viedokļa, tad izrādās, ka tie 26%, par kuriem citādi varētu pasmīkņāt, ka, redz, nabadziņi nav emocionāli gatavi taupīt, ir tie, kas neļauj valsts ekonomikai grimt dziļāk purvā, bet tie 61%, kas gatavojas savilkt jostas, – palīdz tai grimt. Nav teikts, ka visiem izdosies īstenot savus aptaujā paustos nodomus, taču kuru ir vairāk – to redzat paši.
