NEDĒĻAS FILMA: “Mans lielais O!” 0
To, ka sieviešu dzīve līdz 20. gadsimtam nebija nekāds rožu dārzs, pat nav vērts apspriest, taču to, ka tieši vīrietis izgudros priekšmetu, kas kļūs par revolūcijas priekšvēstnesi, ārsts Mortimers Grenvils ironiski apzinājās, un filmas veidotāji nav baidījušies nedz no komisma, nedz karalienes Viktorijas apsmīnēšanas, lielajam ekrānam izveidodami komisku un romantisku komēdiju par elektriskā vibratora izgudrošanu.
Mortimers Grenvils ir jauns puisis, kas bieži vien savā ideālismā nonāk konfrontācijā ar vecās paaudzes kolēģiem, kuri nespēj atzīt, ka viņu zināšanas nav pilnīgas, un kuru aizspriedumi liedz sekot jaunākajiem pētījumiem. Palicis kārtējo reizi bez darba, viņš nonāk Roberta Delraimpla klīnikā, kas specializējusies tobrīd modīgās sieviešu slimības histērijas ārstēšanā. Sievietes, kuru vīri jau sen bija piemirsuši par laulāto pienākumiem, devās ārstēties, lai prasmīgu roku veiktas manuālās terapijas laikā mazinātu stresu. Mortimers ātri kļūst par Londonas slavenāko roku īpašnieku, un rinda pie viņa jau aizstiepusies vairāku mēnešu nākotnē. Šķiet, jaunā vīrieša dzīve nu beidzot ir sakārtojusies – darba devējs sola arī partnerību, ja viņš apprecēs tā labi audzināto un tā laika sabiedrības uzskatiem tik ideālo meitu, taču Mortimers jūt, ka kaut kas nav lāgā. Un viņš nav vienīgais, kurš jūt jaunās dvesmas, – arī Šarlote, neatkarīga un dumpīga jauna sieviete un Delraimpla vecākā meita, kura pamanījusies pārvērsties par visnotaļ respektējamās ģimenes melno avi, to jūt. Viņa brauc ar divriteni, ir atteikusies no neskaitāmām tējas pēcpusdienām, lai veltītu savu dzīvi nabadzīgajiem, un ar katru nākamo vārdu spēj tik ļoti satraukt Mortimeru un savu tēvu, ka ir skaidrs – dzirksteles šķīdīs uz visām pusēm, ir tikai viens jautājums – kad tas notiks.
Viegli un asprātīgi šā kinostāsta fonā izmantojot patiesus notikumus un, protams, neiztiekot bez romantiskās līnijas, Taņas Veksleres filma “Mans lielais O!” pirmizrādi jau piedzīvoja Toronto kinofestivālā pagājušā gada rudenī, un tās lielākā zvaigzne ir “Oskaram” nominētā amerikāniete Megija Džilenhāla – Džeika Džilenhāla vecākā māsa –, taču ne mazāk nozīmīgās lomās ir Hjū Dānsijs un Kannās par labāko aktieri reiz atzītais Džonatans Praiss, kā arīdzan Rūperts Everets, kurš savā lomā iekļāvis arī daudz pašironijas.
Režisore: Taņa Vekslere
No 30. marta “Kino Citadele”