Publicitātes foto

Ja briti novecošanas problēmas pēdējos gados risinājuši komēdijās “Vislabākā eksotiskā viesnīca “Kliņģerīte”” un “Vēl viens gads”, francūžiem ir savs skatījums – Mihaēla Henekes šogad oskarotajā drāmā “Mīlestība” un romantiskajā farsā “Ja nu mēs visi dzīvotu kopā?”, kurā lomas izdzīvojuši arī Džeina Fonda, Pjērs Rišārs un Džeraldīne Čaplina.


Lasītākie

Kokteilis

Dzimuši ģēniji: šīm zodiaka zīmēm ir augstākais IQ 4

TV24

Ieskicēta krievu karavīra – “briesmīgā pretekļa” – seja: “Tāds nogalina atbildīgi, tā ir slima biomasa!”

TV24

“Tā ir cūku kūts. Pat cūkas dzīvo labāk.” Krievijas Ārējās izlūkošanas dienesta vadītājs nosauc 3 nosacījumus, lai vienotos ar Ukrainu 99

Lasīt citas ziņas

Kloda dēls par visu vari grib viņu ielikt pansionātā, Žans apdrošināšanas kompānijas acīs iekļaujams riska grupā, Annijas dienas paiet, strīdoties ar vīru un mēģinot atkarot mazbērnu uzmanību, Žannas dienas ir skaitītas, bet Albērs pat nemana, ka atmiņa ar viņu izspēlē ļaunus jokus. Viņi visi ir veci draugi, un pēc kāda nepatīkama atgadījuma nolemj dzīvot vienā mājā, lai palīdzētu viens otram, lai uzmundrinātu un pie vīna glāzes nosvinētu nākamo nodzīvoto dienu. Un, lai mājas solis nebūtu par smagu, pēc Žannas ieteikuma viņu kompānijai pievienojas students Dirks, kurš raksta darbu par novecošanu un kuram neierastā situācija kļūst par iemeslu daudzām pārdomām.

Džeinas Fondas attēlotā Žanna ir filmas emocionālais centrs – tieši viņas varone, kurai spēkus atņem nedziedināma slimība, ar filozofisku mieru pieņēmusi nenovēršamo, taču tamdēļ nav zaudējusi dzīvesprieku, kaut arī katrs nākamais rīts nāk ar savām problēmām.

E. coli uzliesmojums Latvijā: Infekcijas izplatība pierimusi, taču pārbaudes vēl turpinās

“Karalim – nē.” ASV tūkstošiem cilvēku protestē pret Trampa politiku

Kāpēc Putins pēkšņi izsludināja Lieldienu pamieru – vai Krievija tiešām vēlas izbeigt karu?

Ir mazliet ironiski, ka Holivudas 60. gadu sekssimbols Džeina Fonda nu spēlē novecojušu Francijas pilsoni, turklāt dalība scenārista un režisora Stefana Roblina komēdijā ir viņas atgriešanās Eiropas kino, tā pārraujot gandrīz 40 gadus ilgo pauzi, kuras sākuma punktu ierakstījis Žans Liks Godārs.

Otra granddāma – Čārlija Čaplina meita Džeraldīne – neatpaliek ne soli, un tāpat to nedara Pjērs Rišārs, Gijs Bedo un Klods Rišs, kā arī vācu jaunās paaudzes viens no zināmākajiem aktieriem Daniels Brīls.

“Ja nu mēs visi dzīvotu kopā?” karkass būvēts divās daļās – pirms un pēc varoņu dzīves zem viena jumta, un otrās daļas saturiskais risinājums apspēlē milzīga baseina ierīkošanu, taču jebkura darbība, lai cik arī ierasta, ir dažādu emociju un atmiņu pavadīta, gan varoņiem slīgstot sensenos notikumos, gan atmiņās, kas liek pietvīkt, gan arī beidzot atteikties no savā ziņā radikāliem uzskatiem. Neiztrūkst ne pērkamu sieviešu motīvs – prostitūtas vienmēr ieņēmušas svarīgu lomu Kloda dzīvē –, nedz francūžiem tik aktuālā streikošana un politiskās situācijas komentāri, nedz arī laulības pārkāpšana, kas, kaut arī ar vismaz 30 gadu nastu apaugusi, kļūst par iemeslu karstasinīgam konfliktam, nedz arī jociņiem par varoņu nevarību, taču labas gaumes izpratnes robeža netiek pārkāpta, turpretī varoņu portreti kļūst vēl cilvēcīgāki un saprotamāki. Un Roblins atbilstoši žanram nevienā brīdī necenšas “aprakt” savus 70 un vēl mazdrusciņ vecos varoņus, kā to izdarījusi ne viena vien filma un patiesībā – arī sabiedrība.