– Vai Rīgas pašvaldība ir pietiekami ciešā KNAB redzeslokā? 3
– Skaidrs, ka lielākie korupcijas riski ir tur, kur grozās valsts vai pašvaldību nauda, – dažādi konkursi un tamlīdzīgi. Rīgā tas notiek lielos apmēros. Visi jau zina tos stāstus par “misteru divdesmit procenti” un tamlīdzīgus, bet noķert nevar. Protams, ka te varētu vēlēties lielāku KNAB uzmanību, bet var arī mēģināt saprast, kāpēc tik grūti kaut ko atklāt, – uzņēmēji saprot, ja viņi ziņos, tad ar to bizness šajā pilsētā būs beidzies un nevienu konkursu vairs uzvarēt nevarēs.
A. Latkovskis: – Te vajadzīga vienošanās būvnieku vidū – stop, vairs nekādus kukuļus “resnajiem runčiem” nedodam! Bet, ja viens gribēs būt godīgs, bet citi ne, tad godīgais paliks zaudētājs. Mums taču ik pa laikam pieķer kādu “karteli”, kur uzņēmēji slepus vienojušies par tirgus noteikumiem, kāpēc nevarētu vienreiz tapt “pretkorupcijas kartelis”?
– Kurš to varētu rosināt? Ekonomikas ministrija?
– Tam jānāk no iekšienes. No augšas to ir ļoti sarežģīti pārlauzt, ja sabiedrība nav gatava mainīties. Mums taču bija Rīkojums nr. 2, bet vai tas atnesa gaidītās pārmaiņas?
– Izklausās mazliet pēc nolemtības. Es tomēr gribu saprast – vai Saeimas komisija, kuras locekļi jūs esat, nevar darīt kaut ko vairāk, kaut vai aktualizējot būtiskas tēmas…
– Nešaubieties, ka mēs to darām.
– Piemēram, tagad darba kārtībā ir tā dēvētais kapu tramvajs uz Skansti – skaidri redzams, ka kāre pēc naudas ir ļoti liela. Var nojaust, ka kādam jau kaut kas ir apsolīts, tāpēc neko vairs nevar mainīt. Bet kādi darījumi te ir apakšā? Lūk, te būtu darbs korupcijas apkarotājiem!
– Jā, bet mēs komisijā nevaram publiski dot KNAB šādu konkrētu uzdevumu – uzsākt operatīvo darbību. Patiesībā noziegumā iesaistītajiem nemaz nebūtu jānojauš, ka viņi jau tiek uzmanīti.
K. Seržants: – Es nesen biju ierakstījis tviterī, ka žurnālisti varētu papētīt, kam Skanstes degradētajā teritorijā pieder zemes īpašumi un kādi tur bijuši pēdējo gadu lielākie darījumi. Saņēmu pārmetumus, kāpēc Saeima pati to nevar pētīt. Bet tā nepavisam nav Saeimas funkcija, es vēl varbūt varētu adresēt to Rīgas domes opozīcijai.
A. Latkovskis: – Varu godīgi pateikt, ka mēs Saeimas komisijā nekad neesam skatījuši nevienu konkrētu kriminālprocesu. Tur politiķiem nevajadzētu iejaukties. Protams, es ļoti ceru, ka KNAB ir novērtējis situāciju ar “kapu tramvaju” un izdarījis secinājumus, bet norādīt es to nedrīkstu.
K. Seržants: – Viena lieta ir noklausīties Jūliju Krūmiņu, kuram patīk daudz runāt, cita lieta – noķert cilvēkus, kas labi apzinās, ko viņi dara. Tas jau ir cits līmenis.
– Ja runā par KNAB sabojāto tēlu – var jau pārmest visu Streļčenokam, taču vai tā ir tikai viņa vaina? Tie, kas viņu aizstāv, atgādina, ka ne jau viņš ir pirmais iestādes vadītājs, kas saskaras ar šo problēmu.
– Atzīstot visu to labo, ko Strīķes kundze ir izdarījusi korupcijas apkarošanas jomā, tomēr šādā iestādē anarhists ar pistoli pie sāniem gluži nevar darboties. Es esmu runājis ar bijušo KNAB vadītāju Alekseju Loskutovu, kā viņam savulaik veidojās attiecības ar Jutu Strīķi. Viņam uzreiz tika ierādīta vieta – ar to tu nodarbojies, bet citur nejaucies. Kamēr Strīķes enerģija tiek izmantota tikai cīņā ar korupciju, tas ir labi, bet, ja tas sāk izpausties attiecībās ar tiešo priekšnieku, tur, protams, konflikts ir neizbēgams. Loskutovs bija pacietīgāks, arī Streļčenoks sākumā cietās, un tikmēr jau viņš bija labs. Es pat negribu te vērtēt, kurš pirmais iesāka. Konflikts tik ātri pārauga karā, ka nebija vairs nekādu iespēju mierizlīgumam. Protams, zaudētās tiesas ir KNAB vadītāja kļūda, un par to viņam jāatbild, bet arī Strīķes kundzi es te netaisos glaudīt.
– “Vienotība” šajā ziņā nebija tik neitrāla. Savulaik premjere Laimdota Straujuma pat izteicās, ka Strīķe esot “KNAB simbols”.
A. Latkovskis: – Strīķes kundze nav sabiedrisko attiecību speciāliste, kurai ir jāizpatīk. Mēs valsts iestādēs nevērtējam cilvēkus pēc rakstura, bet pēc rezultātiem. Manā skatījumā Strīķes rezultāti, vadot korupcijas apkarošanas bloku, savulaik bija ļoti labi. Es esmu sekojis KNAB darbam kopš tā izveides un varu teikt, ka viņas ieguldījums ir milzīgs.
Lai arī kādas problēmas šobrīd būtu ar KNAB, lai cik novājināts tas izskatītos, es uzskatu, ka birojs ir jāsaglabā…
– Vai tad kāds uzskata, ka KNAB jālikvidē?
– Premjers un arī citi ir teikuši, ka, iespējams, vajadzīga kāda reorganizācija.
K. Seržants: – Arī “Vienotības” līdere Solvita Āboltiņa par to runāja…
A. Latkovskis: – Es jau nesaku, ka nevar runāt. Tikai lai neaizrunājas līdz likvidēšanai. Par izmaiņām, protams, var spriest – piemēram, kā pārraudzībā vajadzētu atrasties KNAB. Es pats esmu agrāk vērsis uzmanību, ka citās valstīs tādas iestādes atrodas Prokuratūras sastāvā. Tas ļautu izvairīties no aizdomām par politisku ietekmi, kas neglābjami rodas, ja KNAB ir premjera vai, piemēram, Iekšlietu ministrijas pārraudzībā.
K. Seržants: – Nevar noliegt, ka kādu laiku bija iespaids, ka KNAB ir ietekme vienam politiskajam spēkam. Vairākus kliedzošus gadījumus, kas saistīti ar šo partiju, KNAB kaut kā nepamanīja.
– Sauciet vārdā!
– Tā ir vēsture, un nedomāju, ka to te vēlreiz vajadzētu cilāt. Šobrīd man vairs nav tāds iespaids. Katrā ziņā par strukturālām izmaiņām var lemt, kad būs beidzies konkurss un atrasts jauns KNAB vadītājs. Ja viss aiziet, tad jau labi, bet, ja turpināsies kaislības, tad kaut kas būs nopietni jādomā.
– Jaunais vadītājs neko nevarēs paveikt bez komandas, bet priekšā būs tie paši cilvēki…
A. Latkovskis: – Labs vadītājs var izveidot spēcīgu komandu!
– Labi, būsim optimisti. Bet vai tikpat optimistiski uzskatāt, ka konkurss ir īstais kandidātu atlases veids? Vai te nevajag kādas izmaiņas? Piemēram, citu konkursa nolikumu?
– Manuprāt, premjeram kopā ar iekšlietu ministru un varbūt vēl citām amatpersonām būtu aktīvāk jāiesaistās šajā procesā un jāuzrunā trīs, četri vai pieci potenciālie kandidāti no tiesībsargājošajām iestādēm, tādas uzlecošās zvaigznes. Ar solījumu, ka informācija par viņu līdzdalību konkursā vēlāk “nenoplūdīs”.
– Tāds kā personāla atlases mehānisms?
– Jā, vajag iedrošināt.
