Juris Lorencs: Nedarīt neko nozīmē padoties 0
Nesen man bija interesanta saruna ar senu paziņu. Dzimis rīdzinieks, visu mūžu pavadījis galvaspilsētā. Tāpēc jo neparastāk bija dzirdēt, ka pensijas gados viņš kopā ar sievu plānojot atstāt Rīgu un pārcelties uz kādu klusu mazpilsētu. Padomā esot Saldus, Kuldīga, Limbaži, Līvāni, Krāslava, Balvi vai Ludza. Kad painteresējos, kāpēc tik plaša un neparasta ģeogrāfija un kāpēc, piemēram, ne Talsi, Madona, Gulbene vai Cēsis, saņēmu atbildi – tur neesot ūdens. Ne upes, ne kārtīga ezera, ne peldbaseina. Bet, lūk, Ludzā, kas atrodoties triju ezeru krastos, tieši patlaban būvējot jaunu baseinu! Rēzekne ar savu “Goru” turpat blakus, un vilciens uz Rīgu divreiz dienā!
Viņš nav pirmais, kurš tā rīkojas. Es pats pazīstu vairākus cilvēkus no savas paaudzes, kuri jau iegādājušies dzīvokļus ārpus Rīgas un pēc aiziešanas pensijā pie pirmās izdevības plāno pamest galvaspilsētu. Griboties dabu, mieru un klusumu. To, ko Amerikā pieņemts dēvēt par “sunset city” jeb “saulrieta pilsētu” – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Kā tiek pieņemts lēmums par jaunās dzīvesvietas izvēli? Labi veikali tagad ir visur, par izklaidi un informāciju gādā visuresošais internets. Saprotams, daudziem svarīgs ir radu un draugu tuvums. Arī laba satiksme ar Rīgu, medicīnas pieejamība – tas ir dabiski. Bet vienmēr bijis arī kāds īpašs magnēts, kas viņiem licis izšķirties par vienu vai otru pilsētu. Parasti tie ir kultūras vai sporta objekti. Es zinu cilvēku, kuram nosvērties par labu Liepājai palīdzēja jaunās koncertzāles “Lielais dzintars” uzcelšana.
Pēc šīs sarunas atcerējos par nesenu diskusiju “tvitterī”, ko jūlija vidū bija izsaukusi “Providus” vadošā pētniece labas pārvaldības jautājumos Līga Stafecka. Lieta grozījās ap Maltu, nelielu pilsētiņu Rēzeknes novadā. Lūk, viņas ieraksts: “Maltas daudzfunkcionālā zāle. Pagastā 2600 iedzīvotāju. Mazie paradoksi. Cik daudz te būs iedzīvotāju pēc 10 gadiem? Interesanti būtu redzēt atdeves aprēķinus, lai gan reģionālajā attīstībā nav tikai cipari, bet tomēr.” Komentāri šai piezīmei bija visdažādākie. Sākot ar “Rīgā, Pārdaugavā nav neviena tāda sporta centra. Jādomā, kādi 200 tūkstoši cilvēku tur mīt un maksā nodokļus, tajā skaitā par šādām izvirtībām Maltā” un beidzot ar “Šī ir skolas sporta zāle. Otrkārt, novada skolu slēgšanas rezultātā Maltas vidusskola ir un paliks arī turpmāk, lielākā skola visā Rēzeknes novadā, kurš ir lielākais novads Latvijā, ja kāds nezināja, lai gan reģionālā attīstība nav tikai cipari, bet tomēr”. Man pašam visai trāpīgs šķita sekojošais ieraksts: “Lielāka iespēja, ka iedzīvotāji tur būs, ir tad, ja tur kaut kas ir un kaut kas notiek. Daudzfunkcionālā zāle, piemēram. Un, ja tur tagad armija darīsies, zāles uzturēšanu varēs norakstīt aizsardzības izdevumos, kam, kā zināms, jābūt noteiktā apmērā.”
Kā var noprast, diskusija risinās ap 2015. gadā uzcelto Maltas sporta kompleksu. Apšaubīt jau var jebko. No formālu “atdeves aprēķinu” viedokļa raugoties, varbūt visneizdevīgākā būve Latvijā ir Dziesmu svētku estrāde. To gan izmanto vairāki simti tūkstoši cilvēku, dalībnieki un skatītāji – bet tikai reizi dažos gados, lielajos un skolēnu Dziesmu svētkos. Un kā vērtēt 6 miljardus eiro vērto “Rail Baltica” projektu, ja tas saistīs vien 6 miljonu cilvēku apdzīvotu, turklāt demogrāfiski sarūkošu reģionu ar pārējo Eiropu? Un, galu galā, visa Latvija iedzīvotāju skaita ziņā taču ir tikai viena Maskavas vai Pekinas priekšpilsēta. Kas tad tā par valsti?
Saprotams, viss maksā naudu. Koncertzāles, peldbaseina un sporta nama uzcelšana ir tikai sākums, tālāk jārēķinās ar uzturēšanas izmaksām. Tā arī ir pašvaldības politika – izvērtēt, vai varam to atļauties, vai esam gatavi par to maksāt ne tikai šobrīd, bet arī nākotnē. Grūta izšķiršanās. Bet kas neriskē, tas nevinnē. Nedarīt neko nozīmē padoties. Kas varbūt ir pats grūtākais uzdevums – šajā kalkulācijā ietvert ne tikai esošos, bet arī iespējamos iedzīvotājus. Tos, kurus jaunais peldbaseins varbūt atrunās no aizbraukšanas. Un tos, kurus koncertzāle var pierunāt pārcelties uz dzīvi tās tuvumā. Kā rakstīja viens no “tvittera” komentētājiem: “Iedzīvotāji būs tur, kur kaut kas ir un kaut kas notiek.” It kā acīmredzama patiesība, kas Latvijas apstākļos jāatkārto vēl un vēl.
