23
Ņemot vērā, ko esat uzņēmušies, jums jārēķinās, ka dažādi apmelojumi Salaspils sakarā būs arī turpmāk.
Mēs zinām, ka Latvijas sabiedrība dzīvo dažādās informatīvās telpās un Krievija turpina to izmantot saviem mērķiem. Īstenībā Salaspils ir ļoti pateicīga vieta, kur izstāstīt daudzšķautņaino 20. gadsimta Latvijas vēstures stāstu. Noraidām Krievijas vai Latvijā iznākošajos krievvalodīgajos medijos (kas saturiski bieži vien tie paši Krievijas mediji vien ir) izskanējušos apgalvojumus, ka Salaspilī būšot kaut kas “skandalozs”. Ekspozīcija tiek gatavota, balstoties uz jaunākajiem vēstures pētījumiem un muzeoloģijas sasniegumiem. Jārēķinās ar visu ko, bet katram jādara savs darbs. Ja kāds mēģinātu paust savu neapmierinātību par Salaspils memoriāla iekārtojumu huligāniskā veidā, tā būtu necieņa pret tur reiz ieslodzītajiem.
Salaspils memoriāls atrodas lielu pārmaiņu priekšā?
Jāveic gan tīri tehniskas lietas, kas saistās ar laika zoba nodarīto, gan jāiekārto ekspozīcija. Padomju okupācijas laikā tā bija minimāla – daži teikumi, nometnes shēma un daži 60. gados propagandas vajadzībām tapušie Kārļa Buša zīmējumi. Trūka stāsta, kas tad Salaspils nometne īsti bija. Gigantiskās skulptūras to pauž tikai daļēji. Ir pilnīgi ideoloģizētās “Rot Front”, “Zvērests” vai “Solidaritāte”, kam vajadzēja vēstīt, ka visi ieslodzītie bijuši komunisti un nez kā pretojušies vācu okupācijas režīmam un nometnes administrācijai, lai gan īstenībā Salaspilī ieslodzīto kategorijas bija ļoti dažādas. Un tur ir arī tēli “Māte” un “Pazemotā”, kas tiešām attēlo konkrētos notikumus – no Baltkrievijas un Latgales pārvietoto civiliedzīvotāju ciešanas. Bet tā ir tikai daļa no stāsta. Mūsu uzdevums ir ar mūsdienīgu skatījumu stāstu papildināt, izveidojot arī jaunus objektus. Vārtu būvē jau padomju gados iekārtotā muzeja deviņās vitrīnās atklāsies Salaspils nometnē ieslodzīto sastāvs, nometnes uzbūve un pārvalde, kā arī likvidēšana kara beigās. Visi paskaidrojošie teksti būs latviešu, angļu un krievu valodā. Telpas vitrīnās nav daudz. Katrā var atļauties iekļaut tikai pa kādam dokumentam, fotogrāfijai ar īsu anotāciju. Vārtu būves iekšpusē pa kāpnēm uz augšu, garajā ejā, no kuras paveras skats uz memoriāla laukumu, liksim norobežojošas bieza stikla planšetes ar paskaidrojumiem, kas kur memoriāla laukumā redzams. Tiem apmeklētājiem, kas nedosies tālāk plašajā memoriāla teritorijā, šī būs iespēja ar visu iepazīties no augšas. Vēl vārtu būvē būs ieslodzīto lielformāta fotogrāfija un atsevišķā telpā barakas iekārtojuma atveidojums, kur apmeklētājiem būs iespēja it kā iekļauties ieslodzīto ikdienas dzīvē – uzzināt, kādi bija viņu dzīves un darba apstākļi, dienas režīms, uztura devas, sodi, kāds bija nometnē ieslodzīto apģērbs, atšķirības zīmes. Tur izmantosim multimediālā stāsta iespējas – audioefektus, kinohronikas. Esam iecerējuši, ka nākotnē tur varētu organizēt izglītības programmas, kas detalizētāk pastāstītu par nometnē notikušo, jo stendos jau visu salikt nevar. Vēl vārtu telpas gaitenī būs kādas 15 vertikālas stikla pamatnes ar iestrādātiem emocionāliem vēstuļu vai atmiņu fragmentiem, kuru autori ir ieslodzītie – ebreji, kas būvēja nometni, Latvijas politieslodzītie, no Baltkrievijas un Krievijas atvestie, latviešu un lietuviešu karavīri, poļu pretošanās kustības dalībnieki. Agrāk cilvēki muzejā vienkārši gāja pa gaiteni gar tukšām betona sienām. Tagad varēs personiskāk izjust tā laika elpu, saprast nometnē notikušo. Arī tur viss būs trijās valodās. Muzeja ārpusē būs vairāki informatīvi stendi un piecus metrus gara apstrādāta stikla plakne ar nometnes atveidojumu tās pastāvēšanas laikā. Pamatdoma ir, lai cilvēks, atrodoties memoriālā, ne tikai redzētu pieminekļus, bet sajustu, kā šo vietu redzēja ieslodzītie.
Tikmēr šur tur spriež, ka jāceļ piemineklis kara noziedzniekam Vasilijam Kononovam un citiem sarkanajiem partizāniem. Paralēli atsācies propagandas karagājiens pret nacionālajiem partizāniem jeb mežabrāļiem – sašutums par NATO filmiņu, “Mežabrāļu kvasu”…
Mūsu valsts likumi aizliedz slavināt totalitāros režīmus. Latvijas gadījumā svarīgi saprast ne tikai to, pret ko “sarkanie” partizāni cīnījās, bet arī – par ko. Viņu, īpaši jau tādu kā Kononovs, kas vadīja PSRS sagatavotu un Latvijas teritorijā iesūtītu diversantu grupu, darbība nešaubīgi bija vērsta kā pret Latvijas neatkarības atjaunošanu, tā Latvijas pilsoņiem – šajā gadījumā Mazo Batu sādžas iedzīvotājiem. Ir zināmi arī daudzi citi vardarbības gadījumi Kurzemē. Piemēram, “Sarkanās bultas” īstenotā pulkveža Kriša Ķūķa noslepkavošana. Tiek runāts, ka šie partizāni cīnījušies pret nacismu, taču viņu mērķis bija padomju okupācijas režīma atgriešana. Nacionālie partizāni turpretī cīnījās par nacionālās neatkarības atjaunošanu. Protams, viens no iemesliem, kas izraisījis niknu Krievijas reakciju uz visu, kas saistās ar mežabrāļu vārdu, bija NATO informatīvā filmiņa. Otra lieta, salīdzinoši gados jaunāko bijušo mežabrāļu un viņu atbalstītāju aktivitātes mūsu sabiedrībā vēl ir jūtamas. Drīzāk šīs kampaņas tomēr vairāk vērstas uz Krievijas publiku, lai sekmētu ārējā ienaidnieka tēla veidošanu un parādītu, ka, lūk, rietumvalstis jau tad atbalstījušas pretpadomju partizānus un arī tagad aizstāv “fašistiskos režīmus” Baltijā.
Normāli domājošam cilvēkam arī idejas par pieminekli Kononovam šķiet absurdas. Nedomāju, ka tāds piemineklis tiešām parādīsies.
ATBALSTAJūsu iesniegtā informācija ir anonīma. Tikai LA.LV ir pieeja šai informācijai. Pēc raksta izveidošanas jūsu informācija tiks dzēsta. Iesniedzot informāciju, varat nenorādīt savu vārdu
Sniedz pēc iespējas vairāk detaļu un informācijas
Faili, kuros ir papildu informācija
