Nedalīs upurus “labajos” un “pārējos”: Vēsturnieki cīnās ar viltus ziņām par Salaspili 23
Bijusī nacistu nometne Salaspilī ir viena no Krievijas propagandas mediju iecienītajām tēmām, par kuru jau sacerēta ne viena vien viltus ziņa. Visticamāk, šie uzbrukumi nebeigsies. Līdz gada beigām jābeidzas darbam pie Salaspils memoriāla ansambļa vārtu būves rekonstrukcijas un jaunas ekspozīcijas iekārtošanas. To kopīgi veic Salaspils novada dome, Daugavas muzejs un Latvijas Okupācijas muzejs. Finansējums – 300 tūkstoši eiro – 2016. gadā tika iegūts no tā sauktajām “deputātu kvotām”. Taču jau tagad krievvalodīgajos medijos parādījās savdabīgas apsūdzības, ka “vēstures kombinatori” ekspozīcijas iekārtošanas projektu uzsākuši tikai tādēļ, lai “noklusētu”, “melotu” un tādā garā. Kā apgalvo avīze “Vesti segodņa”, patiesā vēlme esot “ar buldozeriem nolīdzināt skulpturālo ansambli”. Par šobrīd Salaspils memoriālā notiekošo un Salaspils vietu viltus ziņu tematikā “LA” jautāja vienam no renovācijas darba grupas locekļiem, Okupācijas muzeja vēsturniekam un grāmatas “Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne: 1941 – 1944” līdzautoram, vēstures doktoram ULDIM NEIBURGAM.
Ekspozīcijas vēl nav, bet karagājiens pret jums jau sācies – nesen vienā vietējā krievvalodīgajā avīzē bija uzbrūkošs apcerējums ar daiļrunīgu virsrakstu: “Mūsu Salaspils pasakas”.
Ar to kundzi, raksta autori, diezgan plaši sarakstījāmies. Centos viņai izskaidrot visu, kas viņu interesēja. Bet rezultāts bija tāds, ka es sapratu, ka šis cilvēks nemaz netaisījās ieklausīties. Viņai viss jau bija skaidrs pirms publikācijas tapšanas. Daudz “ekspertu” un “vēsturnieku” esot sašutuši kā par Rudītes Vīksnes, Kārļa Kangera un manu kopējo grāmatu, tā par topošās muzeja ekspozīcijas iespējamo saturu. Sašutuši esot arī agrākie ieslodzītie. Īstenībā akadēmiskajās aprindās grāmatu uzņēma ļoti labi. Vienīgā kritika, ja to tā var saukt, nākusi no “vēsturniekiem”, kuri drīzāk ir Kremļa propagandisti, kā arī no viņiem līdzīgi domājošajiem Latvijā. Šajā kritikā ir tikai pāris konkrētas lietas, par kurām vērts padomāt. Piemēram, par vācu organizētās pretpartizānu operācijas “Ziemas burvība” rezultātā 1943. gadā Salaspilī nonākušo kopīgo skaitu. Bet pamatā jau šī kritika ir tāpēc, ka apstrīdam padomju laika pārspīlējumus un attiecībā uz Salaspils nometni lietojam tās oficiālo nosaukumu – “paplašināts policijas cietums un darba audzināšanas nometne”. Īstenībā tas ir diskutabli, kā Salaspili mūsdienās saukt plašākā sabiedrībā. Vārds “koncentrācijas nometne” ir diezgan izplatīts un vēsturiski par koncentrācijas nometnēm jau saucam ļoti dažāda tipa nometnes. Galvenais ir saturs. Man nav problēmu saprasties ar cilvēkiem, kas gatavi ieklausīties argumentos. Ir bijušas arī ļoti saturīgas sarunas ar krievu valodā rakstošiem vai raidošiem medijiem, bet šis gadījums ar “Vesti segodņa” autori… Iznāk, ka viņas rīcībā ir kādi slepeni pierādījumi, piemēram, tam, ka slimu un novārgušu baltkrievu bērnu asinis vācieši atzinuši par masveidā lietojamām vērmahta karavīru ārstēšanai. Nu, ja kundzei tādi ir, lai viņa tos liek galdā. Bet tā vietā ir klaigāšana un mūsu saukšana par “meļu triumvirātu”, kas izraisa vien smaidu.
Vēl viens kuriozs, par kuru smieties vai raudāt, ir apgalvojumi, ka mēs stāstā par Salaspili izmantojot tikai “nacistu pakalpiņu” liecības. Tādi kā Salaspils nometnes vecākā biroja darbinieki, ieslodzītie Arturs Neparts un Vilis Riekstiņš, uz kuriem diezgan daudz atsaucamies, bija labi izglītoti, pārzināja vācu valodu, tādēļ, piedraudot ar sodiem, viņiem lika rūpīgi sekot līdzi nometnes statistikai – cik cilvēku tajā atrodas, cik aiziet darbos, cik atnāk, cik aizsūtīti prom. Neparts un Riekstiņš pārzināja situāciju daudz labāk nekā tie, kas neredzēja vairāk par savu baraku vai darba vietu. Saukt šos cilvēkus par kolaborantiem ir pilnīgs absurds, kas liecina par tādu pārmetumu paudēju infantilitāti. Šādu nometņu iekšējo pārvaldi vienmēr organizēja, izmantojot arī pašus ieslodzītos. No ieslodzītajiem nāca kā nometnes vecākais, tā viņa palīgi, kantora darbinieki, darba komandu un baraku vecākie. Kas attiecas uz pārmetumiem, ka mēs “ignorējot” bijušo ieslodzīto baltkrievu bērnu stāstus, ieteiktu palasīt mūsu grāmatu. Protams, viņu apstākļi bija nežēlīgi un varbūt pat vieni no sliktākajiem. Bet bērni bija tikai viena neliela daļa no ieslodzīto kopuma, kas tur atradās. Viņi tur uzturējās vairākus mēnešus, nevis visus četrus gadus. Esmu ticies un runājis ar bijušajiem ieslodzītajiem baltkrievu bērniem. Mēs sapratāmies ļoti labi.
Jūs runājat tikai par Salaspils nometni, kamēr kareivīgi noskaņotā publika tajā pašā katlā liek arī vairākus kilometrus attālajās padomju karagūstekņu nometnēs notikušo.
Atgādināšu, ka šis ir Salaspils memoriāls, kas veltīts civiliedzīvotājiem paredzētajai nometnei. Padomju karagūstekņu nometnes mūsdienu Salaspils teritorijā bija vairākas. Bojāgājušajiem šo nometņu vietā ir piemiņas stēla. Ir arī padomju un pēc kara Salaspilī turēto vācu karavīru kapi. Uz tiem, tāpat kā uz cara laika Krievijas armijas garnizona kapiem, būs norādes un informācijas stends pie memoriāla. Garnizona kapi patiešām ir viena no iespējamajām vietām, kur varēja būt apbedīti Salaspils nometnē bojāgājušie. Bet vai tad, kad pirms pāris gadiem tur atrada cilvēku mirstīgās atliekas, kāds veica tiesu medicīnas ekspertīzi, lai noskaidrotu, vai šie cilvēki tiešām nāca no nometnes? Neesmu neko tādu dzirdējis. Netaisāmies dalīt bojāgājušos “labajos” un “pārējos”, taču viss jādara korekti. To jau var redzēt arī Krievijas telekanālu sižetos, ka šie mediji turpina padomju propagandas stilu un faktiski izmanto ieslodzīto ciešanas ideoloģiskiem mērķiem.
Jūsu iesniegtā informācija ir anonīma. Tikai LA.LV ir pieeja šai informācijai. Pēc raksta izveidošanas jūsu informācija tiks dzēsta. Iesniedzot informāciju, varat nenorādīt savu vārdu
Sniedz pēc iespējas vairāk detaļu un informācijas
Faili, kuros ir papildu informācija
