Olafs Zvejnieks: Neceriet uz mīkstu nolaišanos 0
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Viena no nozīmīgākajām šodienas ekonomiskajām diskusijām ir tā, kura skar inflācijas raksturu un tās apturēšanas metodes.
Pasaules ekonomisti jau apmēram gadu ir ierauti diskusijā par to, kāds ir pašreizējā inflācijas lēciena raksturs un kā to apturēt. Šajā diskusijā ir skaidri iezīmējušās divas nometnes. Pirmā, kā raksta viens no mūsdienu populārākajiem ekonomistiem – Ņujorkas universitātes Sterna Biznesa skolas profesors Nuriels Rubini –, uzstāj, ka inflācijas raksturs ir pārejošs, to izraisījis pandēmijas radītais loģistikas sastrēgums, un, atrisinot loģistikas problēmas, arī inflācija nolaidīsies atpakaļ līdz visu centrālo banku iecerētajai 2% robežai.
Taču viņu oponenti uzstāj, ka, pat tiekot galā ar loģistiku, inflācija paliks augsta, jo to “baro” vēl arī pārspīlētais pieprasījums, kuru savukārt balsta trīs spēki – vaļīgā centrālo banku monetārā politika, pārmērīgi stimulējošā nodokļu politika un strauji pieaugušie mājsaimniecību uzkrājumi pandēmijas laikā, kas pārvērtušies par vēl vienu pieprasījuma avotu.
Visam uzskaitītajam vajadzētu likt klāt vēl divus faktorus, kas parādījušies dažu pēdējo mēnešu laikā – pirmkārt, Krievijas iebrukumu Ukrainā, kas radījis strauju cenu pieaugumu virknei preču – enerģijai, metāliem, pārtikai un minerālmēsliem, un Ķīnas radikālā “nulles kovida” atbilde pandēmijas omikrona paveida uzliesmojumam, kas ir faktiski iesaldējis Ķīnas ekonomisko motoru Šanhaju un radījis jaunu loģistikas sastrēgumu. Un otra komanda – tie, kas uzstāj, ka ar loģistikas problēmu atrisināšanu nebūs līdzēts, šobrīd gūst virsroku.
Ko tas, ka pasaules lielākās bankas atzīst, ka inflācijai nav pārejošs raksturs, nozīmē pasaules ekonomikai? Tas faktiski nozīmē atzīšanu, ka monetārā politika jāpadara stingrāka un pieprasījums jāsamazina. Proti – tikai tad, kad veikalu plauktos būs preces, kuras neviens nevēlēsies pirkt, algu–cenu spirāle, kas šobrīd palielina inflāciju, sāks griezties pretējā virzienā. Taču, sākot domāt šajā virzienā, pasaules lielākie baņķieri saskaras ar grūti risināmu dilemmu.
Ja centrālo banku galvenā prioritāte ir inflācijas un inflācijas gaidu samazināšana, tad tas visefektīvāk izdarāms, krasi un enerģiski paaugstinot naudas cenu ekonomikā, kas tiek darīts, paaugstinot centrālo banku procentu likmes. Šāda politika liks pasaules ekonomikai cieti piezemēties – vairākumā pasaules sāksies ekonomikas apjomu samazināšanās jeb recesija, līdzīgi kā tas notika pēc 2008.–2009. gada krīzes. Situāciju papildus sarežģī arī milzīgais uzkrāto parādu apjoms, kas pandēmijas gados vēl krasi paaugstinājies – šobrīd kopējais pasaules publisko un privāto parādu apjoms ir 348% no pasaules iekšzemes kopprodukta – proti, tas ir līdzvērtīgs visas pasaules saražoto preču un pakalpojumu apjomam trīs ar pusi gadu laikā.
Privātpersonas savus parādus (hipotekāros, auto un citus kredītus) pamazām tomēr atmaksā, bet vairākums valstu un korporāciju to nekad nedara – parādi tiek tikai pārfinansēti, aizņemoties no jauna un atdodot vecos parādus. Īpaši racionāla šāda politika ir periodos, kad nauda ir lēta – un pēdējie desmit līdz divpadsmit gadi tieši tādi arī ir bijuši. Tas izraisījis neredzētu parādu pieaugumu. Taču šobrīd krasa naudas cenas paaugstināšana var likt lielākajiem parādniekiem bankrotēt, bet pārējos nostādīt ļoti sarežģītā situācijā. Īsi sakot, šādas politikas gadījumā runa ir arī par globālu biržas krahu, kur savukārt ir ieguldīti milzīgi privātpersonu un pensiju fondu līdzekļi.
Otra iespējamā politika ir daudz mīkstāka – ja centrālās bankas uzskata, ka tās prioritārais mērķis joprojām ir atbalstīt ekonomiku, kas daudzviet un daudzās jomās vēl nav atguvusies no pēdējo divu gadu pandēmijas izraisītās krīzes, tad tās nevar īstenot krasu politikas maiņu – tad centrālajām bankām ir jāmaina monetārās politikas kurss lēnāk un pakāpeniskāk, kas savukārt tikai pielies eļļu ugunī inflācijas gaidām un inflācijas tempam.
Visi šie apsvērumi noved pie mēģinājumiem izveidot trešo alternatīvu – atrast tādu ekonomisko politiku, kurā gan vilks būtu paēdis, gan kaza dzīva. Citiem vārdiem sakot, atrast tādu naudas cenu un citu politikas instrumentu līdzsvaru, kas ļautu pakāpeniski samazināt inflāciju, tomēr nelikt ekonomikai krist kā zenītartilērijas sašautam bumbvedējam. Būtībā runa ir par tā saucamo stagflāciju – stāvokli, kad ekonomikā ilgstoši saglabājas augsta inflācija, kas, iespējams, lēni un pakāpeniski samazinās, taču vienlaikus ekonomiskā izaugsme un ar to saistītā iedzīvotāju maksātspējas izaugsme praktiski apstājas vai uz ilgiem gadiem paliek zemā līmenī. Šāda scenārija gadījumā mēs visi – gan iedzīvotāji, gan uzņēmumi – kļūstam nabagāki, taču bez garantijas, ka inflāciju izdosies ierobežot.
Tādi ekonomisti kā N. Rubini necer, ka pasaules centrālajām bankām izdosies atrast ceļu uz mīkstu ekonomikas nolaišanos. Ekonomikas vēsture arī liecina, ka tikai krasa monetārās politikas grožu pievilkšana var apturēt inflācijas. Tādēļ Rubini prognozē globālās recesijas sākumu tuvāko divu gadu laikā ar 60% varbūtību.
