Bruno Javoišs: Neceriet – šī valoda nebūs krievu! 19
Bruno Javoišs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Reiz kāds Latvijas krievs Mordvijas 11. lēģerī mūsu spriedelēšanā par Latvijas nākotni iejaucās ar vārdiem “Kogda naša Latvija budet …” (kr. – Kad mūsu Latvija būs). Mans ieslodzījuma biedrs, Latvijas brīvības cīnītājs Gunārs Astra ar asu žestu viņu momentā pārtrauca un gandrīz vai fiziski aizbāza viņam muti: “Ja gribi runāt par zemi, kurā esi dzimis un audzis, saki to šīs zemes valodā!” Krievs pārsteigumā izvalbīja acis un aizsteidzās sūdzēties pie saviem Maskavas un Ļeņingradas domubiedriem.
Mums, Mordvijas lēģerus izgājušajiem un vēl dzīvību velkošajiem nacionālās pretošanās kustības cīnītājiem, sāp, mēs jūtamies pazemoti, dzirdot vai lasot krievu izteikumus “naša Latvija” (kr. – mūsu) un “zdes naša roģina” (kr. – te ir mūsu dzimtene). Nu nav tā ne jūsu Latvija, ne jūsu “roģina”! Latvija ir valsts, kurā jūsu vectēvi, to atbrīvojuši no vācu okupantiem, paši kļuva par tādiem pašiem okupantiem. Un tagad jums, nelaimīgajiem, jāstrebj putra, kuru jūsu senči, varbūt paši (vismaz kāda daļa) to nemaz negribēdami, savārījuši.
Jums nepatīk, ka jūs dēvē par okupantiem vai viņu pēctečiem. Taču padomājiet paši: ja kāds nolaupa citam zelta pulksteni un atstāj to mantojumā saviem bērniem, šis pulkstenis gan pēc dabas, gan cilvēku likumiem turpina piederēt tā īpašniekam. Laupītāja bērniem un bērnubērniem, uzzinot par noziegumu, būtu pienākums atvainoties, nožēlot savu priekšgājēju izdarīto un nolaupīto bez ierunām atdot. Ja aplaupītā vairs nav starp dzīvajiem, tad viņa pēcnācējiem. Jūs, izskatās, negrasāties darīt ne vienu, ne otru, ne trešo. Tieši pretēji – uzstājat, ka nolaupītais pieder jums, jo, lūk, šajā pulkstenī iegravēts jūsu vectēva vārds. Tas iegravēts daudzajos pieminekļos, kuri tagad tiek nojaukti.
Jūs pamatojat savas tiesības atrasties iekarotajā zemē ar to, ka šeit apglabāti jūsu “predki” (kr. – senči). Taču visa Krievijas vēsture pilna ar karagājieniem pret kaimiņu tautām un valstīm. Jūsu senču apbedījumiem pārklāta visa Austrumeiropa no Baltijas līdz pat Melnajai jūrai. Vai tas nozīmē, ka jums ir tiesības pretendēt uz valdīšanu pār visām šīm zemēm?!
Karš Ukrainā jums šķiet tikai sākums kaut kam lielam un daudzām tautām briesmīgam. Ne velti krievu sociālajos tīklos tiek draudēts ar atmaksu par nogāztajiem elku stabiem. Pārmetat, ka mēs “karojot ar pieminekļiem”, piesaucat “saglabāt vēsturisko atmiņu” un skaidrojat, ka “pieminekļi ne pie kā nav vainīgi”.
Taču vēl ir dzīvi tie, kuri ar sakostiem zobiem, asarām acīs un dziļi kabatās apslēptām dūrēm bija spiesti noskatīties, kā tika nobuldozerēts Oskara Kalpaka piemineklis, līdz ar zemi nolīdzināts Balto krustu lauks, kā Brāļu kapu iesvētītajā zemē tika ierakti šīs zemes brīvību sabradājušie okupētājarmijas ģenerāļi. Un vērīga acs sekoja, lai neviens tām vietām netuvotos ar margrietiņu vai rudzupuķi rokā.
Jums tagad tiek ļauts nest uz demontēto piemiņas akmeņu vietām sarkanas neļķes un dedzināt svecītes. Jums paliek sarkano cīnītāju brāļu kapi, uz kuriem tiek ar godu pārapbedīti jūsu vectēvu kauli. Jums būs kur aiziet sērot. Bet kur pieminēt mums tos tūkstošus, kuru mirstīgās atliekas iesaldētas Sibīrijas plašumos, Kazahijas stepēs vai dziļā slepenībā apbērtas ar zemi Baltezera, Mārupes vai Kurzemes mežos?
Nē, neaiciniet mūs uz izlīgšanu, kamēr nebūsiet nolūgušies, atvainojušies par savu vectēvu grēkiem, pelniem galvu apkaisījuši un samierinājušies ar to, ka tiekat uzskatīti par okupantiem, viņu pēctečiem un piekto kolonnu. Krievu valodā ir cieņu raisoša vārdu kopa “ņizkij poklon” (kr. – zema paklanīšanās). Lūk, ar to būtu jāsāk.
Nevis ar draudiem atriebties, solījumiem “povtoritj” (kr. – atkārtot). Mēs, latvieši, negribam, lai atkārtojas tās šausmas, kuru asiņu peļķēm nācās brist cauri Latvijai 40.–50. gados un kam tagad brien cauri nepadevīgā ukraiņu tauta. Ja arī jūs to negribat, tad samierinieties ar “bez vainas vainīgo” statusu, mācieties mūsu valsts valodu, meklējiet izlīgumu, un tad domāsim kopā, kam palikt šeit un kam labāk atgriezties savu vecvecāku zemē.
Aizvien biežāk dzird žēlojamies: “Mums nav kur atgriezties. Rietumi mūs negrib pieņemt, bet Krievijai neesam vajadzīgi.” Tā tīri nav. Krievija jau pirms laba laika aicina savus tautiešus. Tikai to gribētāju tā pamaz. Tā vietā nožēlojami daudziem šķiet vieglāk lamāt valsti, kurā dzīvo; valodu, kuru nu nekādi negribas mācīties, un mūsu jauniedibināto pārvaldes sistēmu. Derētu paturēt prātā, ka, apsaukājot valsti, kurā dzīvojat, prezidentu nepiedienīgos vārdos, jūs pazemojat paši sevi un tautu, kuras pilntiesīgs pārstāvis viņš ir.
Varbūt iebildīsiet, ka prezidents nepārstāv “visu” (jūsu izpratnē) tautu. Tad jūsu zināšanai, latviešu tauta un Latvijas tauta kļūs par viennozīmīgu jēdzienu tikai tad, kad Latvijā dzīvojošās mazākumtautības runās vienā valodā. Un velti neceriet – šī valoda nebūs krievu!
