Necenšos būt sprintere. Par mundrumu – aktrise Inga Alsiņa 0
“Cilvēki ir dažādi. Vieniem allaž vajag iet un skriet, citiem nekas tāds nešķiet svarīgs, tāpat labi. Piederu skrējējiem un gājējiem. Man vienmēr ir vēlme kustēties,” tā Jaunā Rīgas teātra aktrise Inga Alsiņa. Viņa atklāj septiņus sev svarīgus mundruma un prieka avotus.
Tipināt un pabūt vienatnē
Neatceros pat, cik sen jau skrienu. Man patīk to darīt no rīta, šāds skrējiens piešķir tonusu visai dienai. Dodos uz parku netālu no mājām un riņķoju kādu pusstundu. Tā ir iespēja pabūt vienai, piedzīvot mirkļus, kas ir atšķirīgi no ikdienas. Reizēm satrauktās domas atslēdzas, citreiz tieši pretēji – prātoju ļoti intensīvi.
Dodoties viesizrādēs, allaž iemetu čemodānā sporta kurpes un piemērotu apģērbu. Skriet var visur. Man patīk Parīzē – paskrien pa vienu parku, pēc tam pārvietojies uz citu.
Ārzemēs vispār ir daudz skrējēju. Ja pilsētas centrā ir upe, visi rikšo gar to. Vienīgi Itālijā sportotājus neredzēju, laikam pārāk karsti.
Kāds kolēģis aizrādīja, ka nevis skrienu, bet tipinu. Jā, man patīk to darīt lēnām. Nedzenos pēc rekordiem. Esmu tipinātāja, nevis sprintere!
Ar prieku braucu ar velosipēdu. Agrāk dzīvoju Imantā un bieži nācās braukt tramvajā, klausīties īgnas valodas un just svešus ķermeņus tuvumā. Tā jau var pārvērsties par cilvēku nīdēju!
Ritenis ir ļoti ērts, lai pārvietotos pa Rīgu. Ja kavēju, šādi mudīgāk tieku līdz teātrim. Tā kā kavēju bieži, ar velosipēdu braucu daudz.
Man patīk ceļot ar riteņiem draugu kompānijā. Bijām Latgalē pie Baltkrievijas robežas, kursējām pa Igauniju. Tagad briest plāns izmantot Eurovelo, vienoto veloceļu tīklu, kas izveidots Eiropā.
Slikti laika apstākļi mūs nebaida. Ja līst, ir pat romantiskāk. Tajā brīdī šķiet briesmīgi, jo esi izlijis līdz vīlītei. Taču vēlāk tieši par šo ceļojumu ir visspilgtākās atmiņas.
Ļauties kustību nemieram
Neizpratnē raugos uz tiem, kuri spēj visu dienu neiziet no mājām. To varu tikai tad, ja esmu totāli pārgurusi. Citādi dīda nemiers, vajag kaut kur doties, kaut ko paveikt.
Šoziem draugi man uzdāvināja distanču slēpes. Kopš vidusskolas laikiem biju slēpojusi laikam tikai vienu reizi.
Nemaz nevajag speciālu trasi vai citas ērtības. Var ar mašīnu aizbraukt tikai kādus pārdesmit kilometrus no Rīgas, iegriezt mežā un likt slēpes pie kājām. Ir brīnišķīgi laisties pa tikko uzsnigušu kārtiņu! Šādi mirkļi dod milzu enerģiju, atjauno spēkus.
Reizēm pamatīgā bariņā – kursabiedri, draugi un draugu draugi – dodamies slēpju braucienā. Ņemam līdzi maizītes, uzkožam svaigā gaisā. Prieks!
Vasarā labprāt laižos ar skritulenēm. Šī aizrautība sākās nejauši. Lielveikalā ieraudzīju skrituļslidas. Ne tās firmīgās, bet parastās, skolēnu. Turklāt ar atlaidi. Iegādājos. Man nav svarīgs dārgs inventārs, galvenais ir sportošanas process.
Nesen atklāju jogu. Teātrim piedāvāja apmeklēt sporta klubu Veselības fabrika, izmēģināju nodarbības pie trenera Oļega. Esmu lokana no dabas, grūtās pozas izdevās uzreiz. Kādreiz jau nedaudz biju jogu mēģinājusi. Kursabiedra sieva ir jogas pasniedzēja. Vasarā kādā pasākumā viņa mūs, meitenes, mazliet padresēja. Puikas arī piedalījās – sēdēja malā un smēķēja.
Sajust ūdeni
Man tīk ūdens, tas visu aizmazgā prom. Vakarā labpatikā noskalojos karstā dušā, no rīta ledainā. Pirmdienās eju uz pirti.
Agrāk tās jēgu līdz galam nesapratu.
Kopš reizi nedēļā ar draudzenēm dodamies uz Balto pirti, esmu sajutusi šā procesa īsto būtību, izpratusi karstā un aukstā kontrasta jēgu.
Trīs stundas dzīvojamies pa pirti, karsējamies, dzesējamies, peramies un ziežamies. Sāls, māls, kafija… Reizēm esam katra savā krāsā, cita citu gandrīz vai nepazīstam.
Ar prieku peldu. Jūra pārāk tālu ir sekla, jāiebrien lēnām. Toties ezerā ir lieliski, jo varu peldēt uz dziļumu. Peldu pāri, rāmi un monotoni. Tas ir ceļš, process. No dziļuma nav bail. Vienreiz sakāroju tajā ielūkoties. Uzliku brillītes – nu tik peldēšu un skatīšos. Taču ātri vien cēlu seju laukā: lejā ieraudzīju dīvainas ūdenszāles, mulsinošu tumsu un neizprotamu dzelmi. Bija baisi.
Meditēt ar otu
Esmu uzsākusi maģistrantūras studijas Latvijas Mākslas akadēmijā, apgūstu scenogrāfiju. Mākslas joma bija tuva arī agrāk, savulaik mācījos Valmieras Mākslas koledžā.
Tagad bieži gleznoju. Pagaidām gan tikai uzstādījumus, vēl neesmu tik varoša, lai atainotu cilvēkus. Gleznošana paņem spēkus, jo trīs vai četras stundas stāvi pie molberta un glezno, taču tā nenomāc, jo ir meditatīva nodarbe.
Līdzsvaroties gandarījumā
Grūta izrāde ir tad, ja iekšēji kaut kas nesaslēdzas. It kā visu izdaru, bet tomēr… Skatītāji, iespējams, to nemaz nepamana. Arī režisors pēc izrādes saka – viss bija kārtībā. Taču pati jūtos briesmīgi.
Ja bijusi laba izrāde, pēc tās atslābināties nav nepieciešams. Visu kompensē gandarījums, tas paceļ uz viļņa un ļauj atgriezies līdzsvarā. Arī tad, ja izrādes saturs ir smags. Piemēram, Mušā runājam par cilvēka izvēles brīvību, izdzīvošanu un nodevību, kas notiek uz Otrā pasaules kara fona un mūsdienās; spēlēju meiteni, kura ir seksuāli izmantota.
Galvenais, lai notiek enerģijas apmaiņa ar skatītāju. Tad ieguvums ir abpusējs.
Grūtāk ir izrādes veidošanas procesā, it īpaši divās pēdējās nedēļās pirms pirmizrādes. Tajā laikā maz kontaktējos ar citiem, man vajadzīga vienatne ar lomu. Izcīnīt to, izjust, ļaut tai piedzimt.
Baudīt gan konfekti, gan burkānu
Ar prieku diedzēju saulespuķu un griķu sēklas. Iegādājos tās ekoveikalā, lai būtu garantija, ka nav saķīmiķotas. Samērcēju drāniņu un uzkaisu, ļauju sadīgt. Griķim pietiek ar baltu asniņu, bet saulespuķes var izaudzēt kā riktīgu zaļumiņu. Pieberu pa saujai klāt visam, ko ēdu. Garšīgi!
Neesmu veģetāriete, gaļu ēdu, tikai cenšos izvairīties no hormonu uzblīdinātiem vistu ķermenīšiem. Gaļu atvedu no laukiem. Oliņas pērku tirgū. Tā ir drošāk. Taču arī lauku tantes mēdz dobēs bārstīt minerālmēslus.
Un laši tiek baroti ar hormoniem vai arī mīt piesārņotā jūrā… Laikam jau visā tajā nav vērts pārlieku iedziļināties. Plastmasas tortes un mūžīgās desas, ko pārdod benzīntankos, gan nevajag pirkt. Tā desa, pat stāvot vienkārši plauktā, nevis ledusskapī, vienalga, ir derīga vairākus gadus!
Manā ēdienkartē viss ir līdzsvarots – ir gan veselīgais, gan neveselīgais. Ļoti garšo saldu-mi – konfektītes, šokolādes, cepumi. Tikpat labprāt baudu augļus un dārzeņus. Pazīstu vīriešus, kuri dārzeņus vispār neēd. To gan nesaprotu, jo man ļoti garšo. Sautējumu varētu gadiem ēst! Man tīk gan burkāni parastie, gan baklažāni neparastie.
Grāmatā noķert sajūtu
Man ļoti patīk lasīt, tas nepieciešams arī galvas veselībai. Gatavojoties izrādei, lasu vai nu par lugas tēmu, vai tādu literatūru, kurā varu saķert sajūtu, kas nepieciešama lomai.
Bieži vien palīdzējis Markesa romāns Simts vientulības gadu, atšķiru un – ir īstie vārdi! Mani iedvesmo rakstnieka radītie tēli, tādi hiperbolizēti un krāšņi. Pirms vairākiem gadiem iestudējām Maigumu, mana loma Huliana ļoti sasaucās ar kādu Markesa varoni, kura uztraukuma brīdī ēda zemi.
Ziedoņa un Visuma laikā ļoti aizrāvos ar Knuta Hamsuna romāniem. Caur viņa rakstīto varēju labāk izprast Ziedoni.
Nezinu, kā tās grāmatas pie manis atnāk. Kāds iesaka, nejauši pamanu plauktā… Pašlaik lasu visu par viduslaikiem, interesē tā laika māksla, vēsture, notikumi un cilvēki.
