Kā izjuka vecais fiatiņš 0
Nedēļu pirms 25. dzimšanas dienas Naura vadītajai automašīnai izlūza aizmugurējais ritenis. Tā kūleņoja, slīdēja uz jumta, atsitās pret apmali. Braucamais, vecs fiats, bija atdzīts no ārzemēm, iegādāts par sagrabinātu naudu no draugu draugiem un turējies kopā visai nosacīti – neesot bijis metināts, bet sliekšņos sadzīti koka kluči, kas aptīti ar audumu un nošpaktelēti. Arī aizmugures lanžeroni (virsbūves detaļas, kas atrodas aiz spārniem), kuros turas riteņi, sastiprināti ar cementu, naglu galiem un skrūvēm. Viss šis remonts atklājās tikai pēc avārijas. “Pārējie trīs pasažieri, paldies Dievam, ir sveiki un veseli,” saka Nauris. Pašam nekustējās kājas, bija lauzts un saspiests mugurkaula skriemelis.
“Sāpes sākās trešajā mēnesī pēc operācijas, atrakciju bija bez gala.” Kādu laiku kājas saspringušas un patvaļīgi raustījušās. Sākumā vīrietis nodomājis – o, atsākas kustības, bet vēlāk… “Raustījās tik traki, ka pats sev ar ceļgaliem pa zobiem ieliku!” Bija vajadzīga vēl viena operācija, jo kaula šķembas spieda nervu, kas veicināja savilkšanos jeb spasticitāti.
Nauris apmeklēja dakterus gan Siguldā, gan Cēsīs, jo tolaik vajadzēja ārstēties tajā rajonā, kur notika avārija. Līdz Rīgas speciālistiem netika, lai gan Traumatoloģijas institūtā (tagad Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca – red.) praktizēja vertebrologi, bija jaunākā aparatūra… Tolaik Nauris to nezināja.
Siguldas slimnīcā bijis dievīgs medicīnas personāls – ļoti labi rūpējies par pacientu. Kad vīrietis atlabis, pārvests uz Cēsu slimnīcu. Tur bijusi kārtīga fizioterapija. Nauris vingrināts, locītas rokas un kājas, bet, piemēram, injekciju adatas pretsāpju zāļu iešļircināšanai vajadzējis gādāt pašam.
