„Nebūt utij uz sabiedrības ķermeņa”. Saruna ar režisoru Regnāru Vaivaru 5
Aija Kaukule, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Piektdien, 28. aprīlī, Valmieras Drāmas teātra pagaidu mājvietā, laikmetīgās mākslas telpā “Kurtuve” pirmizrādi piedzīvos izrāde “Burbulis”, kas pieteikta kā gaišuma un humora terapija pēc diviem Covid-19 zīmē aizvadītiem gadiem. Iestudējuma pamatā esošās lugas autors un izrādes režisors REGNĀRS VAIVARS kopā ar aktieriem ielūkojas līdz šim gana slēgtajā medicīnas pasaules “burbulī” un izrādi balsta viņa paša un aktieru intervijās ar ārstiem, rezidentiem, medmāsām, sanitāriem, brīvprātīgajiem, pacientiem, vakseriem un antivakseriem, kuri šos divus gadus pavadīja slimnīcu Covid-19 nodaļās visā Latvijā.
Valmieras teātris izrādes “Burbulis” pieteikumā uzsvērts, ka ir vajadzīgs “runāt par šī laika ietekmi uz katru no mums” un to “nepaslaucīt zem tepiķīša”, bet Regnārs Vaivars izrādē un sarunā ar “Kultūrzīmēm” jautā – vai patiesi no kovidlaika mēs būtu iznākuši tikai ar zaudējumiem vai tomēr esam arī kaut ko iemācījušies?
– Kurā brīdī tev radās doma runāt teātrī par kovidlaiku un vai bija kāds konkrēts impulss to darīt?
R. Vaivars: – Pirms aptuveni pusotra gada, kad vairs nebija gluži aktīvā pandēmijas fāze, bet īsti beigusies tā arī nebija. Impulss bija diezgan vienkāršs – pazīstu gana daudz medicīnas darbinieku. Esmu dzirdējis daudz interesantu nostāstu, tostarp smieklīgu. Cilvēkiem ir bijusi divu gadu ilga pieredze, pirmoreiz mūžā esot noslēgtībā bez ierastajām brīvībām, tai skaitā pārvietošanās brīvības, un katrā no mums ir palikušas tā visa nogulsnes. Zinot latviešu noslēgtību – sāpēs, līdz uzsprāgs, bet nevienam neteiks –, likās, ka pievēršanās šai lietai ir veids, kā ļaut cilvēkiem tikt ar to kaut kā galā. Varbūt pat pasmaidīt par to, lai gan mans mērķis nav smīdināt, kaut reizē tas ir svarīgs apstāklis, veidojot izrādi par kovidu. Starpposmā no ieceres līdz realizācijai intervēju ārstus, medicīnas māsas, sanitārus, pacientus – vakserus un antivakserus – un brīvprātīgos, kas strādāja medicīnas iestādēs. Vienā brīdī sapratu, ka tie stāsti, ko sākumā biju dzirdējis no saviem paziņām, jāatmet pavisam un jāturas pie šīm intervijām, kuru sniedzēji paliek anonīmi. Šobrīd viss, kas teātrī tapis, ir sakausēts no intervijām ar man nepazīstamiem medicīnas darbiniekiem.
– Izrādes anotācijā vilina apsolījums uzzināt to, ko “ārsti jums nestāstīs”. Tiks atklāta kāda patiesība, ko līdz šim nezinājām?
– Es negribu apgalvot, ka tur ir kaut kas tāds, ko patiešām neviens nezinātu. Daudz lietu pacienti zina. Pārsteidzoši bija tas, ka ārsti intervijās bija šokējoši atklāti. Iespējams, kāds varbūt pēc tam pat nožēloja pateikto. Ja kāds domās, ka izrādes saturs ir mana fantāzija, mans māksliniecisks vispārinājums vai režisora redzējums, tad varu teikt, ka 95 procenti izrādes pamatā ir reālu cilvēku runātas lietas, manā ziņā ir varbūt atlikušie pieci procenti sasaistes starp tiem, varbūt vienīgi pamainot vietām saskaitāmos, bet nesagrozot vārdus un kontekstu – nemainot stāsta būtību.
– Kādēļ pēdējos gados izrādēs arvien vairāk izmanto nevis gatavu dramaturģiju, bet balsties “lauka pētījumos”, piemēram, veidojot nesen Liepājas teātrī iestudēto izrādi “Igauņu bēres 1999”, aktieri iztaujāja pašus igauņus…
– Man liekas interesantāk būt izrādes autoram, nevis lugas interpretētājam, lai gan arī režija ir sava veida autorība. Lielā mērā tas aizsākās ar “Mazo naudiņu” (Sirku Peltolas darba iestudējums Latvijas Nacionālajā teātrī R. Vaivara režijā 2022. gadā. – A. K.), kad iestudēju autora lugu, bet, ņemot vērā, ka tajā vienā no galvenajām lomām darbojas puisis ar attīstības traucējumiem, es, saprotams, sāku pētīt materiālu, runāt ar šādiem cilvēkiem, viņu tuviniekiem. Vienā brīdī sapratu, ka ir diezgan negodīgi māksliniekam būt kā utij uz sabiedrības ķermeņa, ik pa brīdim izsūcot uzblīdušās vietas. No vienas puses, teātris it kā tieši ar to nodarbojas – ierodas vietā, kur samilst kāda sabiedrības problēma, runā par to, jo tā ir visinteresantāk. Tomēr sapratu, ka ir jādod kaut kas vietā. Nevis jāreklamē izrāde, bet jāreklamē problēma. Daudz vērtīgāk par paņemšanu ir atdot cilvēkiem kaut ko atpakaļ. Teātrī man ir iespēja raisīt kaut kādu interesi, runāt pietiekami atraktīvi, turklāt bez aizspriedumiem. Par sāpīgām lietām cilvēki ir pieraduši runāt ar tādu pietātīti, drusku skumjā balsī, bet man tas šķiet liekulīgi.
Nākamās bija “Igauņu bēres”, kur pats materiāls īsti nedeva iespēju runāt par to, kas man likās visaktuālākais, pētot milzīgo atšķirību starp Latvijas un Igaunijas ekonomiku. Izrādes reklāmas kampaņu izmantoju, lai runātu par to, ko literārais tēls gluži neļauj izrādē parādīt.
Šoreiz man nav jāvadās no kādas lugas, jo pats esmu to uzrakstījis. Tajā ir tas, ko esmu uzzinājis par to, kas notika slimnīcās kovidlaikā. Protams, šī nav izrāde tikai par slimnīcu un mediķiem. Kovidu taču piedzīvojām mēs visi, tomēr mediķi to izdzīvoja visintensīvāk, daudz dienu saskaroties ar n-tajiem pacientiem. Mediķi kontaktējās ar ļoti dažādiem cilvēkiem. Daļa sabiedrības domāja, ka mediķi ir korumpēti un kovids ir medicīnas korporāciju radīts bacilis un viltus ziņas.
– Šokējoši bija tas, cik daudz šīm sazvērestības teorijām bija un ir piekritēju.
– Skaidrojums tam ir diezgan vienkāršs. Kad nonāc situācijā, kad vairs nevari ietekmēt lietas, kuras iepriekš varēji ietekmēt, tad cilvēkam ir normāli pieķerties sazvērestības teorijām, kas apstiprina – tu patiešām neko nevari ietekmēt, jo šo visu vada kāds cits. Tas ir cieši saistīts ar cilvēka tieksmi pēc reliģijas, pēc ticības kaut kam augstākam. Ticības fenomens ir spēkā gan Dieva, gan pasaules valdības, gan reptiloīdu vai masonu varas gadījumos.
– Kovids īsti nebija beidzies, kad sākās karš – Krievijas iebrukums Ukrainā. Un sabiedrībai nebija iespējas novērtēt šo, kopīgo, iespējams, kovidlaika radīto traumu. Terapija tā arī nav notikusi.
– Daudz vairāk cilvēku, nekā varam iedomāties un nekā viņi paši ir gatavi atzīt, šobrīd dzīvo ar pēctraumas sindromu. Arī ārstu, māsu vidū tādu ir daudz, tāpēc ik pa brīdim tiek meklēta psihologu, psihoterapeitu palīdzība. Tagad šķiet, ka tas viss ir kaut kā noplacis, lai gan slimnīcās zināmos apmēros kovids arvien turpinās, joprojām arī mirst cilvēki, taču sabiedrībā tas vairs tik stipri neatbalsojas. Jautājums, ko esmu uzdevis, bet ārsti nevar vai negrib atbildēt – ko tad mēs no šā visa esam ieguvuši. Zaudējumi ir skaidri, taču arī visdrūmākajās situācijās ir vēlme meklēt ieguvumus. Lai gan pandēmijas laikā daudzi runāja par to, ka pasaule vairs nekad nebūs tāda, kā bijusi, man diemžēl liekas, pasaule ir palikusi tieši tāda pati, ja nu reizēm šur tur valkājam maskas un iepriekš piesakāmies rindā uz banku. Šķiet, nopietni secinājumi nav izdarīti. Iespējams, tas ir raksturīgi cilvēkam, kurš parasti domā – nākamreiz gan es jau zināšu, bet vēlāk dara to pašu kļūdu ar domu – vai tad nu būs tik traki.
– Tie paši antivakseri lielā skaitā šobrīd darbojas krievu pasaules rindās. Šķiet, kovidlaika sašķeltības plaisa sabiedrībā šobrīd tikai padziļinās.
– Sazvērestības teoriju piekritējiem tikpat viegli ir arī domāt, ka “Putins jau nav vainīgs, viņam kāds saka, kas jādara”. Taču sašķeltība ir baigā lieta. Jautājums ir par to, vai kovids sašķēla sabiedrību vai tomēr parādīja, cik sašķelta sabiedrība mēs jau bijām. Es sliecos domāt, ka tajā situācijā parādījās daudz lietu, ko mēs nezinām ne par mūsu sabiedrību, ne mūsu medicīnas sistēmu, ne vispār daudzām dažādām sistēmām Latvijā. Tas, kas kovidlaikā notika medicīnā un medicīnas iestādēs, ir ļoti viegli attiecināms uz visām citām dzīves nozarēm. Man likās interesanti pieķerties šai tēmai, jo krīzes situācijās sabiedrība atklājas – ir daudz vieglāk saskatīt lietas, kas ikdienā normālos apstākļos nav tik pamanāmas. Varbūt kāds arī pamana, varbūt es pamanu, bet lielākā daļa teiks – tu gan uz skatuves pārspīlē, tu tikai tendenciozi gribi krāsot visu pārāk spilgtās krāsās. Es negribu pretendēt uz to, ka es izrādē kādam pateikšu kādu patiesību. Kovids bija labs brīdis divu gadu garumā, kad daudzas lietas, kas līdz tam bija paslēptas un par kurām varēja tikai nojaust, parādījās virspusē. Tālāk ir jautājums – ko ar to darīt. Caur šo izrādi mēģinu kaut ko iegūt no tā visa, ļoti ceru, ka ieguvēji varētu būt arī skatītāji.
– Izrādē tu strādā kopā ar dzīvesbiedri, kostīmu mākslinieci Madaru Botmani. Tikko esat kļuvuši par jauniem vecākiem dēliņam – visu cieņu par jūsu abu uzņēmību tādā laikā veidot jaunu izrādi!
– Protams, tas nav viegli kaut vai tāpēc, ka izrāde ir Valmierā, nevis Rīgā. Madarai, protams, jābūt kopā ar dēliņu, tomēr viņa piedalās, cik iespējams. Šobrīd mums abiem ir laiks, kad mācāmies darīt lietas citādi nekā līdz šim. Visu cieņu gan šajā gadījumā visvairāk jāsaka Madarai. Ko tur slēpt, vīriešiem tomēr ir iespēja nebūt klāt katrā minūtē, būt klāt uz pussoli. Tomēr cenšos būt blakus, cik iespējams.
UZZIŅA
Valmieras Drāmas teātra izrāde “Burbulis”
Režisors: Regnārs Vaivars, scenogrāfs Valters Kristbergs, kostīmu māksliniece Madara Botmane, gaismu mākslinieks Niks Cipruss.
Lomās: Anna Nele Āboliņa, Rihards Jakovels, Mārtiņš Liepa, Māra Mennika, Inese Ramute, Elīna Vāne, Kārlis Dzintars Zahovskis.
Tuvākās izrādes: 28., 29., 30. aprīlī.
