– Jūs mājat par uzturēšanās atļauju izsniegšanas kārtību nekustamā īpašuma pircējiem? 14
– Tas, kā tas ir noticis ar uzturēšanās atļaujām, ir pārāk primitīva politika. Tā sauktie investori no bijušās PSRS teritorijas, galvenokārt no Krievijas, ļoti konkrētās vietās, kā Rīga un Jūrmala, kur jau tā integrācija ir tēma Nr. 1, rada papildu spriedzi. Savukārt ir vietas, kur papildu investīcijas no kosmopolītisma koncentrācijas viedokļa ir pieļaujamas. Šveicieši to regulē – vienus kantonus, kur integrācijas slieksnis jau pārsniegts, aizver iebraucējiem ciet, turpretī citos atļauj pirkt īpašumus. Man nav iebildumu pret krievu investoriem, bet proporciju ar Rietumu kapitālu es gan labprāt redzētu līdzvērtīgāku. Tad attīstāmies uz lielākas ekonomiskas bāzes, bet nepazaudējot orientāciju ģeopolitiskajā telpā. Starp investoriem ir atšķirības. No vieniem varam pārņemt tehnisko un menedžmenta kompetenci, mācīties likumdošanu – teiksim, no skandināviem, un tā ir telpa, kurā jāintegrējas. Ir arī citi investori – primitīvāka menedžmenta ieviesēji. Tas parādās vēlāk darba ņēmēja attieksmē, atbildot uz investora izpratnes līmeni par viņa uzņēmējdarbības filozofiju, attieksmi pret vietējo varu un likumiem. Investīcijas ir ārkārtīgi vajadzīgas, bet Latvijai jādod signāls, kādas tās vēlamies.
– Jūs arvien uzskaitāt nepieciešamos spēku pielikšanas punktus – novērst atpalicību izglītības reformās, veidot saprātīgu reģionālo politiku, un it kā tas uzsvērts arī valdošo partiju programmās. Bet vezums nekust no vietas. Kāpēc?
– Nav jānāk ar politiskām deklarācijām, bet ar situācijas analīzi, kam tālāk sekotu pakāpeniski risinājumi. Parādās dramatiski skaitļi par cilvēku aizplūšanu no reģioniem, arī no pilsētām, kurās ļoti daudz investē pilsētas attīstībā. Tas nozīmē, ka neattīstīta infrastruktūra nav vienīgais rādītājs, kamdēļ cilvēki dodas prom. Ja aizplūst dakteri, inženieri, skolotāji – viņi ir kodols, konkrētās vietas un valsts pamatkonstrukcijas cilvēki. Ja ir tāda tendence, acīmredzot jānodrošina tieša un precīza valsts intervences politika, investīcijas potenciālos un arī bijušajos impulsu centros, intelektuālās un uz augstāku pievienoto vērtību orientētās darba vietās. Ja cilvēki aizplūst kā smiltis caur pirkstiem, valstij jāliek pretī atbalsta programmas, kas to bremzētu. Ilgstoši pastāvot krasām darba algu atšķirībām ar Rietumiem, kvalificētais darbaspēks turpinās pamest Latviju. Tā ir ārkārtīga nopietna darbošanās, izdomāt, kādā veidā varam radīt darba vietas un produktus, kas nodrošinātu augstāku, ne tikai minimālās algas “labklājības” līmeni. Visi šie ir lieli uzdevumi, kas prasīt prasa pēc valsts augstāko amatpersonu vizionāras komunikācijas ar sabiedrību.
