„Izrāde raisīs daudz diskusiju.” Recenzija par iestudējumu „Hamlets” Rīgas Krievu teātrī 3
Armands Kalniņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Režisora Viestura Kairiša inscenētais “Hamlets” Rīgas Krievu teātrī ir vēl viens vērienīgs solis mūsdienīga un aktuāla teātra attīstībā.
Rīgas Mihaila Čehova Krievu teātris nereti iestudē izrādes, kuras saviļņo aktīvākos teātra skatītājus. Vairākas pēdējo gadu izrādes, piemēram, “Mumu”, “Karalis Līrs”, “Vasarnieki”, “Indrāni” un citas, ir būtiski ietekmējušas Latvijas teātru kopainu. Šīs sezonas jauniestudējums – režisora Viestura Kairiša inscenētais “Hamlets” – ir vēl viens vērienīgs solis mūsdienīga un aktuāla teātra attīstībā. Šī izrāde, jādomā, raisīs daudz diskusiju. Tiesa, diskusiju kultūra mūsu sabiedrībā un pasaulē kopumā kļuvusi aplam skarba, pat nedaudz atšķirīgi viedokļi tiek strikti apkaroti. Varbūt izrāde sarunas padarīs jēdzīgākas?
Parasti dodu priekšroku Latvijā vēl neiestudētu lugu un mazpazīstamu rakstnieku darbu inscenējumiem. Kāpēc? Ir labas lugas, kuras tiek iestudētas pārāk bieži, bet jauna to interpretācija, salīdzinot ar jau skatīto, maz ko sniedz, jo, kā savulaik tēlaini tika vēstīts: “Šajā mežā visas sēnes sen jau nolasītas.” Tomēr ar vairākiem Viljama Šekspīra darbiem ir citādi. To interpretācija var būtiski atšķirties, un tas veicina kritisko domāšanu.
Arī “Hamlets” ir viena no tām lugām, kas organiski pieļauj dažādus traktējumus. Hamleta raksturā var izcelt cēla atriebēja darbības, radot priekšstatu par cilvēku, kurš valsti mēģina atsvabināt no meliem un tirānijas, taču kādā citā iestudējumā viņš var šķist gļēvs, garīgi nenobriedis vai patiešām psihiski nevesels puišelis, kurš, nez ko sasapņojies, tikai traucē gudriem politiķiem labi pārvaldīt valsti. Protams, tik vienpusīgi traktējumi nav bieži, taču kādā konkrētā izrādē tādi var prevalēt.
“Hamletam” Latvijas teātros skatītāju uzticēšanās ziņā ir laba “kredītvēsture”. Vismaz trīs no četriem Oļģerta Krodera inscenējumiem (joprojām nevaru aizmirst Jāņa Zariņa Klaudija paššaustīšanās ainu Valmieras teātra 1972. gada iestudējumā), Indras Rogas “vieglais”, it kā rotaļīgais iestudējums Valmieras teātrī (2019) un vairāki citi ir bijuši iespaidīgi un atzinīgi novērtēti. Taču skaidrs, ka izvēlēties šo lugu iestudēšanai tikai tāpēc, ka tajā ir labas lomas vai “vajadzētu kaut ko no klasikas”, var būt tiešs ceļš uz neveiksmi un garlaicību. Būtiski ir tas, vai iestudētājiem padomā ir aktuāla, saprotama koncepcija un viņi spēj to pārliecinoši īstenot. Vienlaikus cerams, ka nebūtībā aizgājuši tie laiki, kad izrāžu vērtētāji skrupulozi centās analizēt to, vai “tas ir/nav Šekspīrs”. Ja ir jēdzīgs mērķis un noderīgas idejas, no lugas var pat paņemt samērā maz, bet panāktais rezultāts gandarīs. Jauniestudējumā dramaturga radītais teksts izmantots visai daudz, tas gan pielāgots mūsdienu novitātēm.
“Dānijas karaļvalsts” šoreiz ir dzelžainas paklausības valstība, kurā gandrīz visi pieraduši rīkoties tā, kā liek varas vertikālē augstāk stāvošais. Te gandrīz nav iespējama mīlestība vai draudzība, jo cilvēciskās jūtas traucē. Šādā sabiedrībā kādu laiku var izdzīvot tikai tad, ja izpilda Aleksandra Maļikova spoži tēlotā valdnieka Klavdina (Klaudija) rīkojumus un iegribas, turklāt vēlams, lai padotie centīgi nolasītu arī viņa nepateikto. Aktieris līdz šim ir radījis daudzas iespaidīgas lomas, piemēram, Šarikovu “Suņa sirdī”, bet šoreiz panākts spilgts un būtisks izrāviens, turklāt izpausmēs viņš ir dažāds – atraktīvs, mierīgs, sadrūvējies, pat ieklausās… Vairākās epizodēs izmantotas visai atpazīstamas kaimiņvalsts valdnieka izpausmes zīmes (pelde āliņģī/baseinā, atkailināts torss, reliģijas formu izmantošana u. c.), taču tās nebanalizē raksturu, bet uzsver vadoņa publiskā tēla veidošanas spēku. Klavdins ir izveicīgs, jo valdnieks spēj pat sēdēt uz neesoša krēsla. Vājuma brīdī – savā “grēksūdzē” – viņš rāda, ka saprot savus nodarījumus, šajā atklātības mirklī piedevām izglābjoties no iespējamās nāves. Tomēr vadonis nolemj neko nemainīt, jo citādi viņa “nebūs”. Karalis satraucas tikai tad, kad sajūt savas varas apdraudējumu. Hamlets var kļūt viņam bīstams, jo domā, tātad viņš ir “traks”. Citi, piemēram, karaliene Ģertrūde Jekaterinas Frolovas asajā izpildījumā, pielāgojas, viņa kāzās ar jauno valdnieku priecājas, ka nav atstumta, un, lai vismaz kādu laiku saglabātu piederību varai, ir gatava upurēt jūtas pret dēlu, ja tādas ir bijušas. Protams, viņa “neredz” iepriekšējā valdnieka garu, jo skatīties un saprast ir bīstami. Tas Ģertrūdi glābj īslaicīgi, un, lai gan Klavdins viņu labprāt turpinātu izmantot savas varas stabilizēšanai, liktenīgās indēšanas nejaušības pieliek punktu viņas ne visai jēdzīgajai dzīvei. Visizteiktākais varas vertikāles tēls ir Šamila Hamatova Poloņins/Polonijs (aktieris ir jūtami savecināts), lunkans, iztapīgs, izpildīgs varnesis, spējīgs intrigants, bet šajā sabiedrībā arī viņam nav citas iespējas kā upurēt un zaudēt pilnīgi visu. Izdzīvošanas garantijas nav pat tad, ja esi varas virsotnē. Kopumā šajā valstī bieži notiek tā: par noziegumu upuriem var kļūt jebkurš, pat tad, ja nav paredzēts viņu iznīcināt.
Tas, ka Maksims Busels ir talantīgs aktieris, jau labi zināms. Nu tapis jauns, apjomīgs, niansēts un vērienīgs darbs – iestudējuma titulloma. Šīs izrādes Hamlets ir ļoti vientuļš, pat viņa māte, kā šķiet, viņu nemīl vai baidās izrādīt jūtas abu drošības dēļ, savukārt Ofēlija, šajā lomā – Jūlija Berngardte, ir paklausīgs un centīgs ierocis citu rokās, ne “bāla cietēja”. Līdzīgi ir “draugi”, piemēram, abas alkatīgās skrūvītes – Jevgeņija Čerkesa Rozenkrancs un Anatolija Fečina Gildensterns. Faktiski princim šīs Dānijas valsts vara spiež atriebties. Zīmīgi, ka Tēva gars Igora Čerņavska būdīgajā un baisajā atainojumā liek domāt, ka iepriekšējais valdnieks arī nav bijis labs “nācijas tēvs”, bet gan nežēlīgs karotājs. Hamlets gan var izlemt par pašnāvību, tā vienkāršojot valsts pārvaldību un atvieglojot savu “tuvinieku” dzīvi. Daudz izjustāka nozīme iestudējumā ir slavenajam monologam par dilemmu: būt vai nebūt. Taču šis “nebūt”, Hamletam mirstot no paša piepildītās indes šļirces, faktiski nozīmē, ka ļaunums nemazināsies. Abi iespējamie risinājumi tomēr nav labi, vai ne? Izvairīties, piedot, censties pārliecināt (jebkura humāna rīcība) šoreiz nav iespējama. Vai pie Rodiona Kuzmina tēlotā kaimiņvalsts karavadoņa Fortinbrenska būs labāk? Diez vai. Simbolisks ir izrādes plakāts: puse no Hamleta sejas ir melnu asiņu notraipīta, otra – gaiša.
Teicams ir izrādes skaņu celiņš (piemēram, līķu mušu uzmācīgā sīkšana), ne tikai daudzveidīgā mūzika. Vērienīgs ir telpas iekārtojums (masīvais, neērtais svinību galds un sarkanās varas kāpnes, kuras, lai gan ved augšup, faktiski virza uz kapa bedri). Zīmīgi ir kostīmi: varā iesaistīto vienādie uzvalciņi, Klavdina peldmētelis/halāts u. c.
Izrāde ir vienlaikus skarba un komiska (tik daudz pamata smiekliem “Hamleta” izrādēs reti kad gadījies vērot, kaut būtībā tie ir rūgti). Vai vēstījums ir bezcerīgs? Šie daudzie “nebūt” var likt citiem “būt”, kam jābūt mūsu cerībai.
