Nebrīve. Humānnaturālista Rvīna Vardes proza 0
Rvīns Varde ir šifrētājs un tulkotājs žurnālā “Rīgas Laiks”, kā arī putnu fotogrāfs. Reizēm raksta prozu, tādēļ pēc vajadzības ir definējams arī kā rakstnieks. Turklāt reiz viņš par prozu pat tika notiesāts un strādājis piespiedu darbus. Līdz šim labākā recenzija, ko viņš ir saņēmis: “Redaktorei ļoti patika, bet korektore gan pateica, ka nekā nesaprata.”
– Vai tā ir tiesa, ka tev top pirmā prozas grāmatiņa?
R. Varde: – Grāmata iznāks septembra sākumā, un man vēl jāpierod pie tā, ka tas skaitās būtiski. Es vēlos grāmatu redzēt askētisku un pašpietiekamu. Arī lasītāja neizpratni es pieņemu kā adekvātu reakciju. Tur būs manas izdzīvošanas hronikas un sīkumi, jo nekā cita arī nav.
– Lasītāji gribēs zināt, kāpēc tu raksti par vardēm un krupjiem un kāpēc tu pats esi Varde?
– Pirms dažām dienām satiku Mārtiņu Sirmo, un viņš patiešām bija drusku sirms. Vienmēr esmu dievinājis vardes, tās ir vēsas un noraugās notiekošajā diezgan bezkaislīgi. Tādēļ aicinu ikvienu apsēsties kaktā (ziemas laikā pie radiatora) un pie sevis lēnām pateikt vārdu “varde” desmit reizes – ap to laiku jautājums izzudīs un tā vietā atnāks vardisks miers.
– Pastāsti par putniem!
– Cilvēki bieži vien uztver dzīvniekus un putnus multfilmu kategorijās, taču daba nav romantiska. Vāveres apēd putnu olas, dzenis apēd zīlītes mazuļus, daži putni izbaro vārgāko bērnu stiprākajam utt.
Putni uztver mūs kā traucēkli vai izmanto kā barības avotu, bet ar to mūsu mijiedarbība izbeidzas, varbūt tieši tas fascinē.
Fjodors Tjutčevs 1869. gadā uzrakstīja dzejolī, ka daba ir sfinksa, bet varbūt tajā nav nekāda noslēpuma.
Daudzi domā, ka parkos nav vanagu un pūču, viņi neko nepamana ārpus savas ikdienas orbītas. Ja pa dabas taku pa priekšu palaiž suņus vai bērnus, kas bezjēdzīgi kliedz pilnā rīklē, tad, protams, neko pamanīt neizdosies.
Pietuvoties putniem vismaz netraucē viņu ožas vājums – ar dzīvniekiem ir pavisam citādi.
Putns dzīvo briesmu nojautā, tādēļ tas jāmēģina pārliecināt par pretējo. Fotokameras slēdža troksnis liek tam satraukties, bet, nesagaidījis apstiprinājumu savām aizdomām, tas uz mirkli atslābst, un to var izmantot. Arī to, ka daži putni mēdz būt ziņkārīgi.
PROZAS ABC
Literatūrzinātniece Jūlija Dibovska: “Ja skatīt tekstus kā madlēnas cepumiņus, tad Rvīna balss izskan vēl no laikiem, kad viņš komentēja manu blogu ar dzejām un citām sāpēm. Iejūtīgi kā psihoanalītiķis. Tātad ne tikai putnu vērotājs un pat galīgi ne putnu vērotājs, jo caur dzīvniekiem un saviem tekstiem viņš pārlieku daudz pasaka par mums visiem. Pieredzējušais humānnaturālists.”
“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam ieskatīties Rvīna Vardes stāstā “Nebrīve”.
Ap dīķi ar vecu laipu sēdēja zaļu varžu konsilijs, kura locekļi, ja kāds tiem tuvojās, strauji ielēca ūdenī un kādu laiku slēpās. Ap dīķi sēdošo dzīvnieku skatieni bija nekustīgi, bet pozas – monolītas. Bet mānīgs bija varžu sastingums – briesmu brīdī tās izšāvās kā atsperes. Ja kādu arī izdevās noķert, abinieks izmisīgi spārdījās un mēdza pat apčurāties, cerot šādā veidā atvairīt plēsēju. Vēlme pārnest vardi mājās un vērot tās dzīvi burkā bija mokoša kā skaudība, turklāt tā bija attiecināma arī uz citām dzīvām būtnēm. Reiz es braucu ar velosipēdu un redzēju, kā nepazīstams onkulis tvarsta peli. Steidzos palīgā, un man izdevās peli sagūstīt, uzmetot tai savu cepuri. Iereibis peles ķērājs steberēja klāt, lūdzoši izstiepis rokas, kamēr es sapratu, ka ir pienācis īstais brīdis. Ar cepurē cieši ietītu peli kā pērli gliemenē es steigšus stūrēju projām. Viņš skrēja nopakaļ un auroja pilnā rīklē: “Atdod man manu peli!” Mājās peli gaidīja burka un rieksti, kurus tā novēroja ar vienaldzīgu skatienu, pēkšņi tā bija kļuvusi pasīva kā miljardieris, kurš jau piepildījis visas savas vēlmes. Pēc pāris dienām pele pavisam sapīka, nācās to palaist brīvībā, un izskatījās, ka pat tas nespēj atmodināt viņā interesi. Nākamais mājās atnestais artefakts bija degunradžvabole, kura bija manis notriekta lidojumā kā bumbvedējs. Bioloģijas skolotāja sacīja, ka arī vabole burkā var saskumt, turklāt tā jābaro ar liniem. Īsu mirkli apsvēris iespēju šķirties no linu krekla apkakles, arī vaboli tomēr palaidu brīvībā komposta kaudzē saskaņā ar skolotājas ieteikumu. Bija skaidrs, ka vardes sagūstīšanai un barošanai jāgatavojas nopietnāk.
Tuvējā parkā varžu bija ļoti daudz, tāpat kā pamestu, nenoslēgtu kanalizācijas lūku, kuras tumšajā diennakts laikā varēja atbrīvot gājēju no priekšzobiem. Uz gadu gaitā sakritušajiem atkritumiem un zariem sēdošās vardes vērās augšup gaismas virzienā un nespēja patstāvīgi tikt ārā no lamatām. Dažas bija izkāmējušas vai beigtas, bet daļu man tomēr izdevās izglābt vismaz uz laiku. Vardes bija mēmas un pieņēma visu, kas ar tām notika, taču par savu pārtiku tās arī klusēja. Es bezspēcīgi skatījos uz viņām, reizēm skūpstīju un centos pēc dziļajiem, zeltainajiem skatieniem uzminēt, ko tās galu galā ēd. Atbildi pateica priekšā uzziņu brošūra vienīgajā eksemplārā, ko nopirku kādā zooveikalā un pēc tam ik nakti liku sev zem spilvena. Ar laiku tās vāki kļuva bāli, bet saturu es zināju teju no galvas. Grāmatas beigās bija norādīta arī e-pasta adrese un bija aicinājums uzdot jautājumus autoram. Es devos pie paziņas, kuram vienīgajam tajos laikos bija internets, ar vienu pirkstu ievadīju adresi un pusotru stundu prātoju par pareizo pateicības formulējumu. Protams, pēc šīs satraukuma pilnās sacerēšanas atlika nospiest pogu “Sūtīt”, un internets uzkārās – vēstule bija izzudusi. Tiesa, bija vēl viens krievu žurnāls, kas veltīts varžu un tritonu tematikai, taču to varēja pasūtīt par latiem, kuru man nebija, un arī pasta tantes drūmais skatiens lodziņā vedināja domāt, ka man to visu nemaz nevajag.
Vardes ēda tikai to, kas kust, neko citu tās neuztvēra nopietni. Muša bez dzīvības pazīmēm viņu acīs vairs nebija muša. Izpētot tuvāko apkārtni un kritalas, es savācu burciņu ar mitrenēm, kuras derēja varžu uzturam. Tomēr vardes nespēja aprast ar stiklu, bezdievīgi sitās tajā ar deguniem, tāpēc izlēmu turēt mājās krupjus, jo tie pārsvarā tekalē, nevis lec. Tos varēja uziet siltā vasaras naktī, ar lukturīti apstaigājot māju. Krupji pārvietojās īsākiem lēcieniem, pārsvarā būdami nobiedēti, bet parasti gan tie tekalēja kā peles. Es ieslēdzu naktslampu virs sagūstītā krupja, noliku viņa priekšā mitreni, kas bija saritinājusies kā mazs bruņnesis. Kad izbīlis pārgāja, mitrene lēnām sāka rāpot patvēruma meklējumos. Negaidot krupis strauji pagrieza galvu un blenza tai virsū, tā elpošana paātrinājās, tad atskanēja pakšķis, un mitrenes vairs nebija. Dzīvnieks mirkšķināja acis, jo tās no mutes dobuma atdala tikai plāna plēve, un tās palīdzēja barību norīt. Identisks liktenis gaidīja vēl duci mitreņu. Paēdušam krupim ārpasaule vairs neinteresēja, un tas paslēpās dakstiņu nojumes pavēnī, kur nosēdēja vairākas dienas, izstarojot pašpietiekamību. Bet mitrenes vairojās ārkārtīgi lēni, brīžiem šķita, ka tās apzināti nevēlas turpināties. Par to es mitrenes cienīju, bet krupis pieprasīja ēdamo kā jūras mošķis Andromedu. Tad viņš visu vakaru staigāja gar terārija stiklu uz pakaļkājām, tālumā cerot saskatīt mitreni vai pat savu sugasbrāli – galvenais, lai tas kustētos.
Perfekts ēdiens bija prusaki, jo tie atšķirībā no mitrenēm ātri vairojās, taču šāds ēdiens bija potenciāli bīstams. Lai liegtu prusakiem iespēju aizbēgt un dibināt autonomiju, terārija malas bija jāieziež ar vazelīnu vai jāaplīmē ar folija strēmeli, jo tiem piemita spēja rāpot pa stāvu stiklu. Mazāk bīstami bija Turkmēnijas prusaki, tiem jāšana stikla kalnā bija sveša, turklāt mūsu klimatā tie bez papildu siltuma avota atteicās radīt pēcnācējus. Ja bija gana silts, prusaku mātīte dēja ķiršu krāsas olu, kas atgādināja zāļu kapsulu. Vairākas dienas ola lēnām tika dzemdēta, turklāt tās augšpusē bija redzama šuve, līdz tā tika nozaudēta ikdienas gaitās. Jaundzimušie prusaki bija balti caurspīdīgi kā siltumnīca, tie nekavējoties pajuka kur kurais. Kukaiņiem patika slēpties olu iepakojumu kartonā, un iztraucēti tie nošalca vien. Par prusakiem skaļāki bija circeņi, kuri mēdza rīkot muzikālus priekšnesumus, tad kāvās un ēda viens otru. Mātītes no tēviņiem varēja atšķirt pēc oldējēja klātbūtnes, kas līdzinājās dzelonim. Ūdens tvertnē tiem bija jāiegremdē vates gabaliņš, citādi slāpes liktu sienāžu radiniekiem noslīkt, savukārt burkas vāciņā iebērtā augsne bija jāpārklāj ar metāla sietiņu, lai pēc olu dēšanas dāmas neizrok savus bērnus un nenotiesā. Atduroties pret metāla režģi, viņas neauglīgi klabināja žokļus. Barojot krupi ar circeņiem, es allaž domāju par to, kā tas ir – aprīt kukaini. Viendien es neizturēju un iemetu circeni mutē. Tas aizlēca rīkles virzienā, tumsā viņš bija apjucis kā nenobriedis speleologs. Tad es viņu sakodu un noriju, circenis garšoja kā čipsi. Kādā citā reizē es nejauši apgāzu tvertni ar circeņiem uz grīdas. Tie izpletās zibenīgi kā radiācija, tāpēc biju spiests viņus steigšus sabradāt.
Varēja audzēt arī miltu tārpus vai mušas marles kubā ar stieples karkasu, bet tām garšoja svaigas asinis, kuru man nebija tāpat kā latu. Krupi varēja barot ar nedzīvo barību, ja tas bija ekstraverts un cilvēka klātbūtnē nepiepūtās kā gaisa balons, jo tā viņš darīja, lai visus iebiedētu. Krupim derēja liellopa akna vai sirds, kas sagriezta kā befstroganovam, vienīgi apviļāta nevis miltos, bet vitamīnu maisījumā, un tad ar pinceti vai diedziņu krupja deguna priekšā kustināta kā slieka.
Reizi mēnesī vai retāk krupis mēdza mest nost ādu. To viņš neatstāja pludmales smiltīs kā drēbes, bet stūma mutes virzienā, lai aprītu. Dažas stundas pirms tam krupja krāsa izmainījās un skatiens aizmiglojās. Toties zem vecās ādas bija jauna, spīdīga, gaišāka āda.
Ja krupim iedeva pārāk lielu slieku, tas tik un tā mēģināja to norīt. Ja tas neizdevās, dzīvnieks mēģināja atkal un atkal. Tāpat notika arī ar citiem krupjiem, kuri tika atnesti, lai veidotu komūnu.
Bet reiz, pēc manas ilgas prombūtnes, kad bija iestājies negaidīts karstums, ūdens terārijā iztvaikoja, un krupis izkalta kā basturma. Es paraudāju un tad izlaidu circeņus brīvībā.
