Riska grupas un HIV izplatība ārpus tām 0
Augusta sākumā Lielbritānijas Augstākā tiesa ir nolēmusi, ka Nacionālajam veselības dienestam (NHS) ir jāfinansē PrEP riska grupām2, kamēr Latvijā šādi medikamenti jāapmaksā pacientam pašam. Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) Slimību profilakses nodaļas sabiedrības veselības organizatore Inga Bulmistre, jau 16 gadus darbojoties SPKC HIV profilakses punktā, raksturo riska grupas šādi: “Injicējamo narkotiku lietotāji, ir arī vīrieši, kuriem ir viendzimuma attiecības, prostitūcijā nodarbinātas personas, cilvēki pēc ieslodzījuma. Profesionāļi pieder pie riska grupām, mediķi, policijā vai ieslodzījuma vietās strādājošie, ugunsdzēsēji – šīs ir pamatgrupas. Arī jaunieši, kuriem biežāk ir dzimumkontakti. Augstāki riski ir viendzimuma attiecībās. Jāprecizē, ka augstāks risks ir nevis vienkārši homoseksuālo attiecību laikā, bet anālo kontaktu laikā, – arī ja šādu seksa veidu izvēlas heteroseksuālās attiecībās.”
Latvijas Infektoloģijas centra 6. HIV/AIDS nodaļas vadītāja ārste Gunta Stūre iezīmē aktuālu problēmu HIV infekcijas izplatībā: “Diemžēl HIV infekcija šobrīd jau sen ir ārpus riska grupām. Nav mums tā, ka ar HIV infekciju slimo tikai narkotiku lietotāji vai prostitūtas. Narkotiku lietotāju vidū mēs šo diagnozi uzstādām ļoti agrīni. Narkomāns ir apritē ar visu savu anamnēzi, viņš neslēpj, ka lieto narkotikas, un viens otrs speciālists tad arī viņam piedāvā veikt HIV testus. Problēma ir tas, ko mēs sabiedrībā uzskatām par “normālajiem” cilvēkiem – kas nav riska grupa, kuri nav monogāmi, kuriem ir bijuši viens divi partneri dzīves laikā. Šai grupai diemžēl sanāk tā, ka visu infekcijas latento periodu neviens HIV testu nenozīmē. Pats cilvēks neiet uz testēšanos, jo viņam šķiet, ka viņš taču nav riska grupa un viņam tāda slimība nevar būt. Un tas, ka viņam ir dzīves laikā ir bijušas seksuālas attiecības ar diviem trim cilvēkiem, ir pilnīgi loģiski, normāli un tas nav nekas. Tieši tāpat arī domā ģimenes ārsti un citi speciālisti – ka cilvēks ar labu sociālo statusu bez sūdzībām nav jātestē uz HIV. Diemžēl mēs finālā redzam to, ka tieši šiem cilvēkiem diagnoze tiek uzstādīta ļoti vēlu, praktiski pēdējās AIDS stadijās, kad ir pilnīgs imunitātes sabrukums, kad ir AIDS izpausmes, kad viņi ir stacionārā, kad viņi jau šo vīrusu ir nonēsājuši sevī 10 – 12 gadus līdz pilnīgam imunitātes sabrukumam.”
