“Nebija trako, kas uzņemtos vadīt Liepāju.” Saruna ar Uldi Sesku 22
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vai tiešām liepājnieku raksturs ir “sīksts kā priežu saknes jūras krastā un atraisīts kā vējš, kas piedzimst Liepājā”? Jābrauc pārbaudīt, cik to pareizi pateicis Liepājas daiļrakstītājs Andžils Remess jaunajā izdevniecības “Latvijas Mediji” izdotajā grāmatā “Bez tiesībām kļūdīties”.
Tas nav par sapieri. Grāmatas apakšvirsraksts vēsta “Ulda Seska izvēles un kūleņi”. Tātad par ilgus gadus Liepājas pilsētas galvu, par Sesku dzimtu, par mēra kūleņošanu autosportā un politikā, par dzīvē iegūtām atziņām.
Tas liekas pietiekami interesanti, lai apciemotu pašreizējo speciālās ekonomiskās zonas valdes priekšsēdētāju Uldi Sesku Liepājā, kurš aizvadītajās vēlēšanās septīto reizi ievēlēts pilsētas domē.
Kā radās doma par grāmatu?
U. Sesks: Bija sarunas, ka derētu aprakstīt Liepājas jauno laiku vēstures lappuses. Kad īstenojām vienošanos par mēru rokādi pilsētā, 2018. gada 18. novembra svinīgajā pieņemšanā teicu pēdējo runu domes priekšsēdētāja amatā.
Pēc tam žurnālisti mani apstāja, jautādami – saprotam, varu nodevi Jānim Vilnītim, bet ko pats tālāk darīsi, ja visu mūžu esi dzīvojis tādā dinamikā? Atmetu ar roku – eh, rakstīšu grāmatu.
Pēc nedēļas klauvējas Liepājas preses pīlārs Andžils Remess. Derētu parunāt. Es esot pats teicis – jāķeras klāt. Tā sākās. Atradām izdevniecību “Latvijas Mediji”, un, lūk, grāmata.
Dažādos dzīves posmos jums bijuši dažādi līdzgaitnieki, bet šķiet, ka īpašu nozīmi arvien esat piešķīris Liepājas uzņēmējam Uldim Pīlēnam un viņa padomiem. Viņš arī galvenais vaininieks, ka kļuvāt par pilsētas mēru?
Bija laika posms, kurā esam gājuši kopā. Nešaubīgi, Ulda zināšanas, pieredze, mana apziņa, ka Pīlēns ir tepat blakus, nospēlēja savu lomu, kādēļ 1997. gadā piekritu uzņemties pilsētas vadītāja pienākumus.
Viņš prata pārliecināt, argumentēt, pierunāt, lai man nekas cits neatliktu kā akceptēt. Tanī brīdī būvējām savu biznesu, tas labi gāja uz augšu, tiku uzņēmēju ievēlēts par direktoru padomes vadītāju, likām galvas kopā, ko darīt, lai pilsēta attīstītos.
Tajos gados Liepāja komunāli bija ļoti nolaista. Uldis no Vācijas pārveda ideju, kā uzņēmēji apvienojas vienā sarakstā, un tā bija Pīlēna doma – ja pilsētai iet tik slikti, liekam malā politiskās ambīcijas, būvējam jēdzīgu ekonomisko programmu.
Kaut dome pāris sasaukumu varētu iztikt bez populisma! Pilnīgi negaidīti mūsu apvienotais saraksts ieguva deviņas no piecpadsmit domes deputātu vietām, un – kurš reāli vadīs to visu? Es gāju uz amatu, piekodinādams Pīlēnam – tu esi strādājis kā galvenais arhitekts Liepājā, tev jābūt man blakus, ejam kopā.
Vēlāk jums piedāvāti vēl augstāki amati – ministru vietas, premjera postenis un, saskaņā ar Remesa kungu, tikāt virzīts arī uz Rīgas pili. Tikai, redz, Raimonds Vējonis vairāk gribēja būt par Valsts prezidentu.
Bija tāds piedāvājums un diskusija. Publiski izskanēja mans vārds. Ziniet, brīdī, kad redzu, kā tiek laisti grīstē svarīgi ekonomiskie, politiskie jautājumi, rodas domas – diez vai mēs tā būtu darījuši.
Bet tas – brīžiem. Liepāja ir ļoti nozīmīga vieta. Valsts valstī.
Nereti ir prieks, ka esam tik tālu no Rīgas, tādēļ netiekam ierauti politisko intrigu virpuļos kā, piemēram, Jūrmala.
Ziņās lasīju – Uldis Sesks neizslēdz iespēju kandidēt nākamajās parlamenta vēlēšanās.
Jā, varu apstiprināt. Liepāja kā pilsēta ir itin pašpietiekama, taču esmu absolūts reģionu fans. Tiem jāattīstās, valstī jāveido saprātīga reģionālā politika. Uzskatu, galds uz četrām kājām vienmēr būs stabilāks nekā ar vienu balstu Rīgā.
To pierādīja kaut pandēmija, jo lielākais ekonomiskais kritums bija Rīgā. Sapratām, ka nav jāliek olas vienā grozā. Šī bija situācija, kad Latvijas ekonomistiem bija jāpaskatās vairāk, vai visu veidu ražošana tiešām jākoncentrē galvaspilsētā un tuvajā Pierīgā.
No otras puses, Liepāja bez valdības atbalsta nevar paveikt lielās lietas.
Osta, piemēram, jāpadziļina, padarot konkurētspējīgāku, jāpiebūvē pievedceļi, jāpievelk “Latvenergo” pieslēgumi – tie ir valstiskie pienākumi. Ja Liepājai nav sadarbības ar valdību, ir slikti. Tad nav attīstības laiki.
Pašlaik Liepājas mērķis palielināt preču un kravu pārvadājumu tonnāžu caur ostu nonācis kontrastā ar valdības vadītāja, satiksmes ministra paziņojumiem, ka Latvijā tranzīts nav vajadzīgs.
Tas mani izbrīna. Nozarē strādā ļoti daudz cilvēku. Tranzīta pienesums tautsaimniecībā vienmēr bijis liels. Dieviņš devis Latvijai būt pie jūras, ar ostām. Šo iespēju vajag izmantot, izstrādājot programmu, kas dod darba vietas, ienākumus ostu pilsētu un valsts budžetam.
Es nepiekrītu, ka tā nav svarīga nozare valstij. Liepājā, salīdzinot ar pagājušo gadu, ir kravu pārvadājumu kāpums par 6%.
Prāmju satiksmē esam kā lielceļš no Vācijas uz Latviju.
Septiņas dienas nedēļā plūst pasažieru un kravu straume, prāmju satiksmes noslogojums pieaudzis par 50%. Ja kāds iedomājas, ka pa Satiksmes ministrijas logiem labāk redzams, kā Liepājā pārvaldīt ostas saimniecību un ekonomiku, tad varu teikt, ka tas ir neprofesionāls skatījums.
Osta nav nekas bez kravām. Mēs pirms piecpadsmit gadiem iesākām industrializācijas politiku, un pēdējos divos gados speciālās ekonomiskās zonas teritorijā uzceltas 11 jaunas rūpnīcas. Piecas vēl ceļ. Projektē četras.
Rūpniecībā strādā 7000 darbinieku, ostā – ap 2000. Vietējā ražošana dod darbu ostai. Vai tie ir būvmateriāli, meža kokmateriāli un šķelda, mūsu druvās audzētie graudi – Latvijas ražojumi ir puse no pārvadāto preču apjoma.
Radoši jādomā, ko likt ģeopolitisko apstākļu dēļ zaudēto kravu vietā, bet neesmu dzirdējis, ka kādā valstī valdības cilvēki tik nievājoši izteiktos par ostām un kravu transportēšanas nozari.
Vai jums nav sameties bail no jaunā JKP ministra Eglīša paziņojuma, ka līdzekļus dalīs tikai koalīcijai draudzīgām pašvaldībām? Citiem – nekā.
Tas biedē. Nezinu, kur viņi taisās naudu novirzīt, kuras ir koalīcijas pārvaldītās pašvaldības. Ja visu Eiropas atveseļošanās fonda naudu iegulda Rīgā, tā būs nepareiza rīcība.
Vismaz ES struktūrfondu līdzekļi paredzēti, lai izlīdzinātu ekonomisko situāciju starp reģioniem un dzīves līmeni centrā un perifērijā.
Citāts no grāmatas – “ļoti bieži nozarē izvirza ministrus bez pieredzes, bez izglītības un zināšanām”. Tagad tas apstiprinās?
Diemžēl. Diez vai jūs gribētu kāpt lidmašīnā, kuru vada cilvēks bez pilotu skolas un licences. Nez vai taisītu operāciju pie ķirurga, kurš nav desmit gadus soli pa solim gājis pēc diploma. Bet atsevišķas nozares valstī tiek pārvaldītas bez priekšzināšanām.
Grāmatā gan esat teicis, ka mērus arī negatavo nevienā universitātē.
Taisnība. Manā gadījumā toreiz nebija daudz tādu trako, kuri vispār gribētu uzņemties Liepājas domes vadību. Bija jāiet, jādara, strādājot jāmācās.
Normālā veidā šībrīža pilsētas mēra amata kandidāts Gunārs Ansiņš izgājis visas amatu pakāpes – bijis projektu vadītājs, tad attīstības pārvaldes vadītājs, tad mēra vietnieks. Tā ir pamatīga augstskola.
Ansiņš būtu cienījams, kompetents pēctecis amatā. Ārzemēs ieguvis vides speciālista izglītību, pastrādājis Briselē. Domāju, Gunārs šodien varētu pacelt klausuli, piezvanīt Hamburgas mēram, lai konsultētos par ostu lietām.
Kādu robu Liepājai cirtusi pandēmija?
Epidemioloģiskie ierobežojumi skāruši atsevišķas nozares – viesmīlību, ēdināšanu, tūrismu. Kaut arī pagājušovasar viesu skaits viesnīcās sasniedza vēsturisko rekordu un biznesam izvērtās par labāko periodu noslogotības ziņā kopš neatkarības atjaunošanas.
Liepājā ir lielākais ārpus Rīgas viesnīcu, viesu namu, gultasvietu skaits. Tā kā privātais sektors ir attīstīts, pašvaldība var rīkot starptautiskus samitus un pašmāju konferences, kultūras un sporta pasākumus.
Filozofisks jautājums – kāda būs dzīve pēc krīzes? Daudzi izteikušies, kas pozitīvs radīts pandēmijas apstākļos un paturams, kas atmetams.
Mūžu dzīvo, mūžu mācies. Saimnieciski Liepāja vienmēr bijusi rūpniecības, ostu, tirdzniecības pilsēta, un šīs nozares ļāva pilsētai vieglāk pārdzīvot pandēmijas periodu.
Nozares jāpadara vēl atbilstīgākas šodienas apstākļiem, un kaut ko pierāda tas, ka Liepājā līdzekļus ieguldījuši investori no 43 ārvalstīm. Neesmu gaišreģis, lai pateiktu, vai rudenī sērga neatgriezīsies, bet pagaidām esam izturējuši.
Detalizētāk runājot, no vienas puses, biju priecīgs, ka vienas sarunas dēļ man nevajag kāpt mašīnā un braukt uz galvaspilsētu un atpakaļ kopā 500 km, ja var pieslēgties attālināti.
Tajā pašā laikā ir fundamentālas sarunas valdībā, ar finanšu, ekonomikas ministriem. Skaidrs, ka tikšanās klātienē dod vairāk iespēju vienam otru saprast.
Es kā likumpaklausīgs pilsonis aizliegumu laikā mēdzu arī strādāt no mājas. Pie datora aizvadīta diena nozīmē nogurušas acis, stīvu muguru. Domāju, pozitīvais – ka pandēmija iemācīja katru apieties un cienīt savu laiku.
Šīs bija jau septītās pašvaldības vēlēšanas, kurās piedalījāties. Ar ko tās atšķīrās no citām?
Katras ir atšķirīgas – ar problēmjautājumu loku, ar aģitācijas ievirzēm, ar oponentu uzbrukuma toni un tembru pilsētas vadībai. Par to man jāsaka – piekasīties var arī telefona stabam. Šai reizei īpatnība, ka nebija tiešās pieejas vēlētājiem. Bija savāda sajūta, ka nevar nokļūt tuvāk iedzīvotājiem. Tomēr liepājnieki novērtēja mūsu darbu. Vēlēšanās uzvarēja Liepājas partija.
Kā tulkojat katastrofālo vēlētāju neieinteresētības līmeni vēlēšanu rezultātā? Liepāja bija starp “līderiem” apmeklētības ziņā no negatīvas puses – no 46 506 balsstiesīgajiem vēlēt aizgāja tikai 13 413 jeb 28,84%…
Pirms pusgada, aptaujājot iedzīvotājus, reakcija bija visnotaļ pozitīva. Cilvēki teica, ka daudzi dosies balsot, un gandrīz 70% atzinīgi vērtēja domes paveikto.
Likās – mēs darbu darām, programmu pildām, ir daudzmaz okei. Ko nevarējām izdarīt, nebija atkarīgs no mums. Māra Kučinska valdība piekrita futbola manēžas būvei, atnāca jaunā valdība – atcēla.
Kur vēlēšanu sestdienā palika cilvēki – domāju, tiešām nopietni, rūpīgi jāpēta, kāpēc nedevās pildīt savu pilsoņa pienākumu. Redzam, kāds reitings ir valdības ministriem. Ar tik zemiem rādītājiem, vēlot 14. Saeimu, var tikt pie vēl traģiskākiem iznākumiem.
Ko tālāk darīs atkal ievēlētais domes deputāts un SEZ valdes priekšsēdētājs Uldis Sesks?
Industrializācijas puse ir mans jājamzirdziņš, ar kuru esmu gatavs darboties tālāk. Domē, iespējams, es varētu vadīt kādu komiteju. Saprotu tā – ja liepājniekam būs labs darbiņš, tad var augt arī ģimenes un vairoties liepājnieku skaits.
Aktīvi notiek remigrācija. Pie mums pārceļas uz dzīvi rīdzinieki un no ārzemēm atgriežas liepājnieki. Neteiksim, ka daudz, bet pie mums strādā speciālisti, kas prot uzrunāt aizbraukušos par atgriešanos mājās.
Kas ir Liepājas vilinājums?
Kompaktums, salīdzinot ar Rīgu. Kāds domes darbinieks teica – man Rīgā vajadzēja divus auto, lai bērnus izvadātu pa skolām un nodarbībām, bet Liepājā nevajag nevienu.
Viss ir rokas stiepiena attālumā, var nokļūt, kur vēlies, aizejot kājām vai aizbraucot ar velosipēdu. Pats esmu pandēmijas gadā nonūjojis tik daudzus kilometrus kā nekad mūžā. Liepājā ir dzīvs inteliģences un kultūras cilvēka nervs.
Liepāja ir Latvijas roka galvaspilsēta. Mums ir savs teātris, simfoniskais orķestris, pašdarbības kolektīvi. Pirms pandēmijas bija ieskrējusies koncertu dzīve “Lielajā dzintarā”.
Pirmdien lidoju ar lidmašīnu uz Rīgu. Skatos – galvaspilsētas baņķieris sēž. Pazīstams ministrijas cilvēks. Ko darījuši?
Piektdien atlidojuši uz Liepāju, pabaudījuši mūzikas pasākumu, atpūtušies un ar pirmdienas agro reisu atpakaļ uz darbu.
Liepāja ir sportiska pilsēta. Kurā sporta veidā mums nav panākumu? Un te ir dabas pērles – jūra un pludmale. Liepājas šarms ir nemāksloti pievilcīgs.
