Kāpēc Belēvičam nepiedeva, bet Rasnačam piedod 26
Agri vai vēlu jebkādi politiķu meli – lieli vai mazi – nāk gaismā. Taču par vieniem meliem politiķis zaudē amatu, bet pēc citiem turpina strādāt, jo uzskata, ka uzticība nav zaudēta, tāpēc nav nepieciešams atkāpties.
Veselības ministrs Guntis Belēvičs (ZZS) atkāpās no amata pēc tam, kad bija apgājis rindu Latvijas Onkoloģijas centrā un par ārstēšanu nebija samaksājis uzreiz pēc saņemtā medicīnas pakalpojuma, bet vēlāk meloja, ka tā nav darījis. Viņš paziņoja, ka “mazi meli velk līdzi lielākus un pavisam lielus melus”, atvainojās sabiedrībai, demisionēja un nolika arī Saeimas deputāta mandātu. Savukārt tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs (Nacionālā apvienība), kurš nokļuva neveiklā situācijā, jo atklātībā nāca fakts, ka viņš ar dienesta automašīnu pārvedis skapi uz savas līgavas dzīvokli, turklāt šoferim samaksājis “uz rokas”, atvainojās sabiedrībai un turpina strādāt. Nedaudz vēlāk pēc šā fakta nākšanas gaismā žurnālisti Lato Lapsa un Kristīne Jančevska noskaidroja, ka ministrs esot melojis, aizbildinoties ar “izņēmuma gadījumu steidzamības kārtībā” un “ārkārtas gadījumu” (“LA”, 21. jūlijs). Nekāda ārkārtas gadījuma neesot bijis, ministrs varējis kā parasts cilvēks iegādāties mēbeļu pārvadātāju pakalpojumus vai pārvest izjaukto skapi ar savu personisko automašīnu.
Atgādināšu, ka iepriekš Dz. Rasnačs bija nokļuvis vēl kādā nepatīkamā situācijā, būdams Saeimas Juridiskās komisijas sekretārs. Toreiz viņš parakstīja komisijas priekšsēdētājas Vinetas Muižnieces viltoto protokolu, taču tika cauri sveikā, jo prokuratūra pret viņu kriminālprocesu neuzsāka.
Tieslietu ministra rīcību viņa partijas valde nav izskatījusi, bet to ir apspriedusi partijas vadība. NA līdzpriekšsēdētājs Gaidis Bērziņš pastāstīja, ka tieslietu ministrs brīdināts, lai nākotnē netiktu pieļautas līdzīgas kļūdas. “Publiskajā telpā mēģina stāstīt, ka ministrs esot melojis, bet tie ir tikai pieņēmumi. Dzintara Rasnača rīcību patlaban izmeklē Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs, kas tad arī tos faktus izvērtēs un publiskos,” sacīja Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs Bērziņš.
Arī Ministru prezidents Māris Kučinskis uzskata, ka šis nav aktuāls jautājums, kas būtu jāizskata koalīcijā, – ministrs savu nodarījumu ir sapratis, atvainojies un ar to pietiek. Savukārt premjera padomnieks sociologs Aigars Freimanis, papildinot Ministru prezidentu, norādīja, ka premjeram nav vienkārša situācija, jo koalīcijas stabilitātes labad negribas riskēt. Taču jāņem vērā arī tas, ka “tomēr ir zināmas atšķirības Belēviča un Rasnača gadījumā”. A. Freimanis: “Belēviča partija rīkojās apbrīnojami konstruktīvi. Par spīti dažām Belēviča rakstura īpašībām, izdevās pierunāt ministru atkāpties. Rasnača gadījums nav tik vienkāršs – nekas neliecina, ka viņa partijas biedri vēlētos to apspriest.”
“Vienotības” valdes priekšsēdētājs Andris Piebalgs ir pārliecināts, ka nav lielu un mazu melu – meli paliek meli, taču ir svarīgi, kādas pēc tam ir politiskās konsekvences. “Tas ir stāsts par politisko reakciju. Bija svarīgi, ka tieslietu ministrs uzreiz atvainojās.
Būtiski ir arī tas, ka neviens “Vienotības” deputāts vai ministrs nerosināja jautājumu par ministra Rasnača rīcības izskatīšanu,” sacīja A. Piebalgs un uz iebildumu, ka arī veselības ministrs atvainojās, atbildēja, ka “ar veselības ministru bija stipri savādāk”.
Savukārt Piebalga partijas biedrs, deputāts un jurists Andrejs Judins norādīja, ka vismaz NA valdei vajadzēja uz šo faktu reaģēt, jo “runa ir par ministru, valsts galveno juristu”. “Daļai sabiedrības šķiet, ka tur taču nav nekādu problēmu. Tad nebūs jābrīnās, ka nākotnē tiks piedzīvoti citi līdzīgi gadījumi. Piemēram, ja izglītības un zinātnes ministrs iekārtos savu dēlu vai meitu budžeta grupā augstskolā vai satiksmes ministrs noasfaltēs kādu ceļa gabaliņu par valsts naudu. Pēc tam, kad tiks pieķerti, atvainosies, un viss kārtībā,” spriež Judins.
“Meli paliek meli. Demokrātiskā un tiesiskā valstī šāds gadījums nepaliktu bez politiskās atbildības un demisijas,” secina augstskolas “Turība” Juridiskās fakultātes profesors Aivars Endziņš. Viņš neticot, ka Rasnača demisijas pieprasīšanas dēļ izjuktu koalīcija, jo NA tik un tā nav kur sprukt un tā būtu spiesta intensīvāk domāt par savām rezervēm.
NA ir savs ētikas kodekss, kurā ir arī šāds pants: “Uzskatām, ka mūsu darbību visvairāk apdraud nevis naidīgas ideoloģijas vai starptautiskas intereses, bet gan iespēja zaudēt paškritisku attieksmi pret savu veikumu.”
“Līgavaiņa skapja” skandālu var salīdzināt ar “Toblerone skandālu”, kas notika Zviedrijā. Savā laikā Zviedrijas premjerministra vietniece Mona Salīna bija spiesta atkāpties no amata par to, ka ar darba kredītkarti bija atļāvusies nopirkt lidostā “Toblerone” šokolādi.
Medicīnas zinātņu doktors, Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras docents Artūrs Utināns, kurš nereti ir sniedzis konsultācijas kā psihoterapeits politiķiem, kuri bijuši spiesti pamest politisko vidi, pastāstīja, ka psiholoģijā ir izdalīti vairāki melu veidi: baltie, adaptīvie un pataloģiskie meli, kuriem ir dažāda motivācija.
A. Utināns: “Baltie meli ir altruistiski, kad cilvēks no tiem neko negūst un samelojas tāpēc, lai otrs neuztrauktos un neapvainotos. Adaptīvie meli ir savas ādas glābšanai no soda. Savukārt pataloģiskie meli ir tad, kad cilvēks melo, lai iegūtu sev labumus, piemēram, veidojot dažādas krāpnieciskās shēmas. Politiķu melus lielākoties varētu nosaukt par adaptīvajiem meliem, jo tie ir saistīti ar savas ādas glābšanu jeb reputācijas saglabāšanu. Līdz ar to cilvēki riskē melojot, jo viņiem šķiet, ka tad varēs saglabāt savu reputāciju un ne jau vienmēr pieķer. Azartspēļu spēlmanis, kas tikai reizēm vinnē automātos naudu, tik un tā turpina spēlēt. Melojot vinnē daudz biežāk, un politiķis nolemj, ka labāk sameloties. Iespēja tikt pieķertam un politiskā atbildība par izdarīto ir atkarīga no tā, kādā valstī politiķis dzīvo. Vienai sabiedrības daļai patika tieslietu ministra Rasnača principi, kad tika apspriesta Stambulas konvencija, kā arī viņa nostāja par tradicionālajām ģimenes vērtībām. Sak, ja viņš izceļas vienā plāksnē, varbūt viņam var piedot nelielākus pārkāpumus. Savukārt Belēvičam tādus plusus neredzēja un līdz ar to noknābāja vairāk.”
