Anita Jaunbelzere: “Latvijas Finieris” nebēg uz Igauniju, bet iekaro 7
Tagad, kad akciju sabiedrība “Latvijas Finieris” uzbūvējusi pasaulē modernāko saplākšņa rūpnīcu Igaunijā, sociālajos tīklos sākusies sabiedriskā apspriešana. Apgalvojumi amplitūdā no “pārceļas uz Igauniju – nodevēji” līdz “bēg uz Igauniju, kur zemāki nodokļi un labvēlīgāks VID”.
Vērtējot cilvēku domu gaitu, kuri akumulē šādu informāciju, gribas atcerēties vecu anekdoti par kādu augstu ierēdni, kurš vienmēr, kad sanāksmēs tika pieminēts mežs, pavilcis rakstāmgalda atvilktni un paskatījies tajā. Atvilktne tika turēta aizslēgta. Visiem, protams, interesēja, kas tur tāds glabājas? Vēlāk izrādījās, ka tajā ir lapiņa, uz kuras rakstīts – eglēm īsas skujas, priedēm – garas skujas!
Latvijā ir daudz uzņēmumu, kas ir attīstījušies, un viņu turpmākā izaugsme iespējama vienīgi ārpus valsts. Tāda ir arī akciju sabiedrība “Sakret”, kas ražo sausos būvmaisījumus. Koncernam pieder divas rūpnīcas Latvijā, viena Igaunijā un viena Lietuvā, bet Somijā atrodas pārdošanas birojs. “Mūsu produkcija ir relatīvi smaga un lēta, tāpēc, lai spētu konkurēt, mums vajadzīgas rūpnīcas tuvu tirgum,” skaidro “Sakret” padomes priekšsēdētājs Andris Vanags. Tikai tad starp konkurējošiem uzņēmumiem iespējams noturēties saraksta pirmajā trijniekā.
Līdzīgi tas ir arī “Latvijas Finierim”. Kāpēc bērza finierskaidas līmēšanai bija jābūvē jauna rūpnīca Igaunijā un to nevarēja turpināt vest uz Rīgu? “Efektivitāte. Tā ir atbilde uz šo jautājumu. Ir jātaupa uz katra pārvadājuma, uz katras preču produkcijas ražotās vērtības rēķina. Loģistika mežsaimniecībā Baltijas valstīs salīdzinājumā ar Skandināviju ir dārga, jo pie mums nav tik laba infrastruktūra un attālumi līdz pārstrādes vietām nevar būt tik lieli. Šīs izmaksas jāņem vērā. Tāpēc jābūt pārstrādes vietu optimālam izvietojumam,” skaidro Uldis Biķis, koncerna “Latvijas Finieris” padomes priekšsēdētājs.
Ne tikai lielu kompāniju meitas uzņēmumi ienāk Latvijā, bet arī mūsu uzņēmēji ir gana stipri, lai iekarotu citas valstis un būvētu tur rūpnīcas, lai ražotu zīmolu, kas nes Latvijas vārdu pasaulē. Igaunijā vēl pirms pārreģistrācijas buma bija ap četrsimt uzņēmumu ar Latvijas investīcijām. Latvijas preču eksports uz Igauniju pārsniedz importu par gandrīz 300 miljoniem eiro, bet Latvijas pakalpojumu eksports uz Igauniju ir par gandrīz 70 miljoniem eiro lielāks nekā to imports.
Iespējams, Igaunijā būt uzņēmējam ir vieglāk nekā Latvijā, taču ne jau mazāku nodokļu dēļ. Nodokļu sistēmas katrā Baltijas valstī ir atšķirīgas, taču rezultāts – samaksāto nodokļu apjoms ir līdzīgs, pārliecinājies Biķis. “Latvijā nodokļi ir augstāki nekā Igaunijā, taču tiem tiek piemērotas dažādas atlaides, tāpēc būtisku atšķirību nav,” skaidro uzņēmējs.
Arī par Latvijas atstāšanu, iekarojot pasauli, nevar runāt. Jau turpmākajos gados jaunas rūpnīcas būvē pie Kuldīgas, un “Verema” paplašināšanā pie Rēzeknes tiks ieguldīti vairāk nekā 70 miljoniem eiro. Papildus jau esošajiem 2100 Latvijā nodarbinātajiem tas radīs vēl aptuveni 100 darba vietas.
Latviešu uzņēmēji nebēg uz Igauniju, bet iekaro to. Ideju par to, ka Kohilā varētu uzbūvēt jaunu rūpnīcu, mūsu saplākšņa ražotāji iecerēja jau gandrīz pirms divdesmit gadiem. Tik ilgam laikam bija jāpaiet, lai tā realizētos. Tagad tā uzbūvēta kā nākotnes rūpnīca, no kuras visas labās un progresīvās lietas tiks pārnestas uz ražotnēm arī Latvijā. Aug pats uzņēmums, un tā centrs, kas atrodas Latvijā, no šīm investīcijām kļūst tikai spēcīgāks. Šobrīd “Latvijas Finierim” pieder ap 10% Eiropas saplākšņa tirgus, un tā ir garantija, ka savu apņemšanos ik gadus darbiniekiem palielināt algas par 7 – 8% uzņēmums varēs izpildīt.
