Nebēdnīgie skaistuļi – baltie burunduki 0
Kad ar minizoodārza “Golden Fenix” īpašnieci Aneti Valteri no Lielvārdes tikos pēdējo reizi, viņa nesen bija sākusi studijas Rīgas starptautiskajā ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolā. Teica – turpmāk saviem mīluļiem – jūrascūciņām un kāmīšiem – varēšot veltīt mazāk laika, tāpēc no gandrīz visiem par simbolisku cenu atvadījusies. Bet nav pagājis pat gads, kad no interneta uzzinu – Anetes dzīvnieku saime atkal ir papildināta ar jaunām radībiņām – burundukiem un vāverēm. Nu nevar Anete iztikt bez mīļām radībiņām sev apkārt!
Šoreiz stāstīsim par burundukiem, turklāt Anetei savā īpašumā izdevies iegūt ne šādus tādus, bet reti sastopamos baltos burundukus. Vēl nav pagājuši pat divi mēneši, kopš trīs radībiņas – divi puikas un meitene – atvestas no Ungārijas. Dzīvnieciņi jau nāk klāt, ēd no rokas, ļauj sevi paglaudīt. Burunduki, kurus dēvē arī par zemes vāverēm, ir viegli pieradināmi, pat vēl vieglāk nekā rudās vāveres, stāsta Anete. Tikai tas gan jāņem vērā – ņemot dzīvnieciņu rokās, nedrīkst tvert aiz astes. Ādiņa uz šīs ķermeņa daļas ir tik maiga, ka var notrūkt. Tad dzīvnieciņu nāksies vest pie daktera, lai kailo stumbeni amputētu. Un no burunduka lepnuma – skaistās, kuplās astes – vairs nebūs palicis pāri nekas.
Anetes sniegbaltie mīluļi šobrīd ir 7 līdz 10 mēnešus veci. Lai gan pirmajā mirklī šķiet, ka tie ir pilnīgi vienādi, ieskatoties vērīgāk, var pamanīt – vienam dzīvnieciņam svītras uz muguras ir gaišākas, citam – tumšākas.
Raksturā burunduki ir ļoti sabiedriski. Labprāt komunicē ar cilvēku un priecē acis ar jautrām izdarībām – lēkā, met kūleņus, griežas ratā. Tikai jāpatur prātā, ka burundukiem domātais rats nedrīkst būt gatavots no metāla, citādi dzīvnieciņš, tajā griežoties, var savainot vārīgo asti. Būrī vēlams ievietot arī zarus, auklas un tuneļus, pa kuriem pūkainim kāpelēt, un namiņu – ligzdiņu, kurā gulēt un slēpt savus krājumus. Ne tikai dzīvojot savvaļā, arī nebrīvē burunduks nepārtraukti ir aizņemts ar pārtikas krājumu veidošanu. Sākotnēji guvumu viņš nēsā vaigu maisos, kuros satilpst vairāki veseli lazdu rieksti vai līdz pat trīsdesmit ciedru riekstiem. Ja burundukam ļauj skraidīt pa dzīvokli, tas veido slēpņus, ko piepilda ar kārumiem, nočieptiem vai izdiedelētiem no saimniekiem. Dažkārt savas pārtikas krātuves burunduks ierīko visai neparastās vietās, piemēram, zābakā vai veļas plauktā, turklāt izgraužot alu cauri salocītajiem veļas gabaliem. Dzīvojot brīvā dabā, vienā sezonā burunduks savāc līdz pat astoņiem kilogramiem meža velšu, ar ko ziemā cienājas ne tikai pats, bet arī citi meža iemītnieki – vāveres, sabuļi, pat lācis. Stāstot par burunduku raksturu, Anete vēl piebilst, ka tie mēdz būt diezgan nekārtīgi – puika savas spiriņas izmētā, kur vien pagadās, pat uz sienas līdzās būrim, tā, iespējams, iezīmējot teritoriju. Gadās arī, ka būrī tiek ievilkts un sagrauzts kāds apģērba gabals. Tas jāņem vērā, ja šos visādi citādi amizantos zvēriņus vēlas iemitināt savā mājoklī.
Mājās turēta burunduka galvenā sastāvdaļa ēdienkartē ir speciāls maisījums grauzējiem (degu, šinšilām) ar riekstiem. Taču zvēriņš labprāt ēd arī augļus, dārzeņus, īpaši tam garšo āboli. Pieradināts burunduks riekstus labprāt ēd arī no pastieptas plaukstas.
Savvaļā dzīvojošie burunduki rudenī laižas ziemas miegā un guļ līdz pat marta beigām. Arī mājās turētās radībiņas ziemā var kļūt mazkustīgākas vai pat iesnausties, īpaši tad, ja gaisa temperatūra telpā ir zema. Speciālisti iesaka – ja vēlaties, lai burunduki rada pēcnācējus, labāk ļaut, lai tie, kā paredzējusi daba, guļ veselīgu ziemas miegu.
Patlaban Anete ļauj, lai visi trīs viņas burunduciņi iedzīvojas jaunajā dzīvesvietā, bet pavasarī baltās radībiņas iecerēts sakrustot ar standarta krāsas īpatņiem. Šādos gadījumos puse mazuļu piedzimst balti, puse – pelēkbrūni. Raibi – balts ar brūnu vai otrādi – burunduki nemēdz būt. Parasti piedzimst 2 – 10 mazuļi, stāsta Anete. Pavasarī mazos dzīvnieciņus sagaida vēl kāds priecīgs notikums – viņi tiks pie plaša voljēra, kurā varēs gan kārtīgi izskrieties, gan audzināt mazās atvasītes.
Burunduki:
savvaļā dzīvo skujkoku mežos Eiropā un Āzijā;
pieaudzis dzīvnieciņš ir 14 – 15 cm garš;
aktīvi dienā, naktī guļ;
grūtniecība ilgst 30 dienas;
mazuļi dzimst vienu reizi gadā – pavasarī;
barība – speciālā sausā, augļi, dārzeņi, rieksti;
dzīves ilgums – vidēji 7 gadi.
