“Neauglība palīdzēja mums ne tikai satikties ar mūsu brīnišķīgajiem bērniem, bet palīdzēt citiem vecākiem! Lilijas un Vadima adopcijas stāsts 0
Elīna Prikule, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Sabiedrības attieksme pret adopciju joprojām ir dažāda. Vieni, par to runājot, ir atturīgi, otri – aizspriedumu pilni, bet citi pārus, kuri adoptē bērnus, sauc par varoņiem. Lilija Geža uzskata, ka pieņemt lēmumu par adopciju nav varoņdarbs, un asi reaģē, ja viņas bērnus dala: bioloģiskā māsa un brālis un tie, kurus nesaista asinsradniecība. Viņa ir mamma četriem ķipariem. Sieviete teic, ka visus savus bērnus ir piedzemdējusi ar sirdi, un savu dēlu un meitu dēļ kopā ar vīru Vadimu ietu kaut uz otru pasaules malu.
Lilija ir ne tikai mamma Aleksandram Lūkasam (8), Eduardam Jāzepam (4), Anastasijai Marijai (8) un Enijai Franciskai (7), bet arī programmu “Kompetents emocionāli traumētu bērnu aprūpētājs” (KETBA) un “Vecāku izglītības programmas” (VIP) trenere, uzņemošo ģimeņu mentore, atbalsta grupu vadītāja un audžuģimeņu un palīdzošo speciālistu supervizore. Viņa ir pārliecināta, ka par adopcijas tēmu ir jārunā pēc iespējas vairāk, tādēļ sociālajos medijos atklāti stāsta par savu pieredzi: priekpilnajiem notikumiem un grūtībām, ar kurām saskaras. Speciāliste norāda, ka Latvijā ģimeņu, kuras vēlas adoptēt bērnus, ir diezgan daudz. Maz gan ir tādu, kuras adoptē pusaudžus.
Pēc Labklājības ministrijas datiem, 2019. gadā Latvijā ir adoptēti 108 bērni, 2020. gadā – 117 un 2021. gadā – 129. Latvijas adoptētāji lielākoties vēlas pieņemt vienu bērnu līdz septiņu gadu vecumam, kuram nav būtisku veselības problēmu. Ministrijā norāda, ka 2021. gadā vienlaikus divus bērnus adoptēja trīspadsmit Latvijas adoptētāju ģimenes, trīs – tikai divas ģimenes, bet četrus un vairāk – neviena.
Cilvēks domā, Dievs dara
Lilija stāsta, ka par adopciju pavisam nopietni aizdomājusies pirms aptuveni septiņpadsmit gadiem laulāto sagatavošanās kursos. Viena no sarunas tēmām ar topošo vīru bijusi par to, vai būtu gatavi adoptēt bērniņu: “Biju patīkami pārsteigta, ka mans tolaik vēl draugs, tagad jau vīrs, to atbalstīja. Domājām, ka sākumā mums būs bioloģiskie bērni, pēc tam adoptēsim.” Lilija atceras, ka deviņpadsmit gadu vecumā bijusi audzinātāja bāreņu namā, kurā mitinājušies bērni ar īpašām vajadzībām: “Tolaik man izveidojās cieša saikne ar vienu meitenīti. Prātoju par aizbildniecību, bet sapratu, ka esmu tam par jaunu.”
Kad Lilija jau bija sākusi laulāto kopdzīvi, abi ar vīru nolēma kļūt par viesģimeni, tas ir, sniegt atbalstu ārpusģimenes aprūpes iestādē ievietotiem bērniem, pavadot kopā laiku. Tolaik sieviete strādāja jau kādā citā bērnu namā: “Arī tur bija bērni ar īpašām vajadzībām. Mums bija draudzīgas attiecības. Viņi ciemojās mūsu mājās, kopā braucām uz dažādiem pasākumiem.” Lilija priecājas, ka attiecības saglabājušās joprojām: “Šobrīd puišiem jau ir vairāk nekā divdesmit gadu. Kontaktu uzturam.”
Šī pieredze viņai un Vadimam palīdzēja apjaust, ka ir gatavi kuplināt ģimeni, adoptējot bērniņu: “Nenotika tā, kā mēs plānojām: bioloģiskie bērni nepieteicās pat pēc ilgiem ārstēšanās gadiem un daudzu speciālistu apmeklēšanas. Pirmais mūsu ģimenē ienāca mūsu vecākais dēliņš Aleksandrs, pēc diviem gadiem pievienojās Anastasija. Vēlāk bijām gatavi jaunam izaicinājumam – vienlaikus uzņemt divus vienas ģimenes bērnus. Tā mēs kļuvām par vecākiem arī Enijai un Eduardam. Varu atzīt, ka mana neauglība palīdzēja mums ne tikai satikties ar mūsu brīnišķīgajiem bērniem, bet veicināja manu profesionālo izaugsmi, lai varu palīdzēt citiem vecākiem.”
Pieredze, kas atstāj nospiedumus
Četru bērnu mamma stāsta, ka katrs adopcijas process ir atšķirīgs, bet vienmēr sarežģīts. Lai gan var šķist, ka runa ir par dažādiem juridiskiem aspektiem, patiesībā vislielākais izaicinājums ir bērnu pagātne: “Ir jāsaprot, ka adoptētu bērnu pieredze ir traumatiska. Tas nozīmē, ka šie bērni var būt piedzīvojuši gan ļoti smagu fizisko, gan emocionālo vardarbību. Tas nenoliedzami atstāj sekas uz viņu uzvedību. Var būt mācīšanās grūtības, agresijas izpausmes, pašregulācijas problēmas, dažādas fobijas un citi traucējumi.”
Viņa uzsver, ka tieši šā iemesla dēļ apmācības, ko arī pati vada, ir ārkārtīgi būtiskas: “Kad bērns ienāk ģimenē, ir ļoti svarīgi viņam veltīt uzmanību un atbalstīt, izmantojot kursos apgūtās metodes.” Lilija norāda, ka vecāki nereti piedzīvo līdzcietības nogurumu: “Zinot visu, ko bērns ir piedzīvojis, dzirdot, kā viņš naktīs no bailēm kliedz, un redzot, kā neadekvāti reaģē uz jaunām vietām vai ikdienišķām darbībām, var rasties nogurums un bezspēcības sajūta.
Esmu dusmojusies uz bioloģisko ģimeni par to, ka tik ļoti nodarīts pāri maniem bērniem. Lai dziedinātu bērnu dvēseles, ir nepieciešama īpaša attieksme, ļoti daudz mīlestības, zināšanas par traumas ietekmi uz bērna fizisko un emocionālo veselību, pacietība un uzmanība.” Mentore teic, ka vecāku uzdevums ir tikt galā ar savām emocijām un izveidot bērnam drošu un atbalstošu vidi: “Bērnam ir jāiedod pārliecība: viņš ir mīlēts un gribēts, šeit ir viņa mājas un viņš ir drošībā. Tas ir izaicinājums.”
Atbalsta sistēma – veiksmes atslēga
No malas var šķist, ka Lilijai ar vīru viss izdodas pavisam viegli. Kaut arī sievietes profesionālā darbība ir saistīta ar apmācību vadīšanu uzņemošām ģimenēm, viņa gluži kā jebkura mamma piedzīvo brīžus, kad, šķiet, visa ir par daudz: “Lūzuma punkts bija pagājušajā gadā. Bija aizritējuši apmēram divi mēneši, kopš mūsu ģimenē ienāca Enija un Eduards. Viņiem ir ļoti traumatiska pieredze, kas atstājusi savas pēdas uz bērnu emocionālo veselību. Tobrīd rakstīju arī savu maģistra darbu. Valstī bija Covid-19 ierobežošanas pasākumi, un mēs (seši cilvēki) tolaik vēl mitinājāmies mazā dzīvoklītī. Procesā bija jauna mājokļa pirkšana.
Sapratu, ka esmu uz izdegšanas robežas un man vajag palīdzību.” Lilija sāka apmeklēt psihoterapeitu un fizioterapeitu: “Izveidoju sev ievērojamu atbalsta sistēmu, jo es kā supervizore zinu, kas ir nepieciešams izdegšanas brīžos: jābūt garīgam, emocionālam un fiziskam atbalstam. Šāda kombinācija ir veiksmes pamats.” Viņa norāda: bieži vien ģimenēm liekas, ka par grūtībām runāt un lūgt palīdzību nav pieņemami: “Kādam šķitīs, ka netiec galā ar saviem pienākumiem. Patiesībā: ja spēj lūgt palīdzību sev un savai ģimenei, tas liecina par spēku un drosmi.” Sieviete vēlas iedrošināt visas mammas un arī tētus parūpēties par sevi laikus: “Var būt tā, ka bērna vajadzības ir lielākas nekā resursi, tāpēc ir pavisam normāli meklēt palīdzību. Nevajag gaidīt to brīdi, kad esi jau izdedzis.” Lilija atklāj, ka viņas un vīra vislielākais spēka avots ir garīgā dzīvē: “Mēs esam kristieši. Ticība dod mums spēku un paļāvību.”
Viņa norāda, ka garīgās vērtības pārrunā un māca arī bērniem: “Piedomājam pie tā, lai tas nav tikai teorētiski. Lielu vērību veltām mīlestībai un pacietībai vienam pret otru. Ieguldām lielas pūles, lai veidotos siltas māsu un brāļu attiecības.” Četru bērnu mamma atzīst, ka arī viņu ģimenē viss nav idilliski: “Mēs esam normāla ģimene, kurai reizi pa reizei viss iet pa gaisu, taču mēs sanākam kopā un problēmas risinām.” Tajos brīžos īpaši noderīga ir Lilijas izglītība un profesionālā pieredze: “Izmantojot metodes, kas apgūtas apmācībās, iespējams daudz veiksmīgāk risināt konfliktus. Ir būtiski savaldīt savas dusmas vai aizkaitinājumu un nosaukt bērna emocijas vārdā.” Viņa piebilst, ka zināšanas, protams, neizslēdz strīdus un problēmas, taču tos iespējams daudz veiksmīgāk atrisināt.
Vienota vīzija
Lilija ir pārliecināta, ka grūtības pārvarēt palīdz arī viņas un vīra Vadima vienotība: “Es ļoti šaubos, ka mums būtu tik daudz bērnu, ja mēs nebūtu vienoti.” Viņa atzīst, ka bērnu traumatiskā pieredze un tas, kāda ir ikdienas dzīve, atstāj ietekmi arī uz partnerattiecībām. Viņasprāt, vecākiem ir būtiski atcerēties, ka viņi ir ne tikai mamma un tētis, bet arī sieva un vīrs: “Mēs viens otram veltām kvalitatīvu laiku divatā. Tas ir ārkārtīgi svarīgi. Tieši tajos brīžos, kad esam vieni, varam izteikt visas mūsu sāpes, nogurumu vai lietas, ar ko netiekam galā attiecībās. Zinu, ka arī citām ģimenēm tas ir liels klupšanas akmens.” Lilijas vīrs Vadims arī ir izgājis apmācības un ir treneris: “Domāju, tas ir iemesls, kāpēc tik labi saprotam visu notiekošo un varam turēties kopā.” Sieviete uzsver: tas gan nenozīmē, ka viņu starpā nav domstarpību: “Strīdi ir, bet mums ir kopīga vīzija par mūsu ģimeni. Mēs esam vienoti.”
Vecāki, nevis adoptētāji
Lilija novērojusi, ka ir cilvēki, kuriem ir aizspriedumi pret adoptētiem bērniem: “Skolā attieksme mēdz būt atšķirīga. Šos bērnus sāk žēlot, bet viņiem tas nav vajadzīgs.” Trenere un mentore stāsta, ka ir vecāki, kuri uzņem bērnus ar mērķi viņus glābt: “Šādos gadījumos man ir liela pretestība. Varbūt skarbs salīdzinājums, bet dažiem šķiet, ka adoptēt bērnu ir tas pats, kas aiziet uz patversmi pēc sunīša vai kaķīša. Dzīvnieciņš būs izglābts un pateicībā luncinās astīti un laizīs rociņas.
Nereti tādas pašas gaidas ir pret bērniem. Mēs izglābām, tāpēc tagad bērnam ir jābūt mums pateicīgam.” Viņa uzsver, ka realitātē tā nenotiek. Bērnu traumatiskā pieredze vienmēr atspoguļojas viņa uzvedībā un attieksmē: “Un tad glābēji skatās ar lielām acīm un ir šausmās, ka tā centušies, darījuši labu, bet pretī saņem nepateicīgu bērnu.” Lilija ir pārliecināta, ja vecāki patiešām vēlas adoptēt bērnu, pret viņu ir jāizturas tieši tāpat kā pret savu bioloģisko atvasi: “Kad skatāmies uz bērnu kā savu, zūd visi šķēršļi, brilles un filtri. Visas grūtības, ko Dievs mums devis caur šiem bērniem, tās būtu bijušas arī ar bioloģiskajiem. Tā mēs to redzam. Nevis caur prizmu adoptēti bērni un viņu problēmas, bet mūsu bērni un mūsu problēmas.”
Viņasprāt, uzņemtie bērni nav jāuztver kā upuri, bet bērni, kuri piedzīvojuši smagus notikumus un kuriem ir nepieciešami kompetenti un mīloši vecāki, nevis glābēji. Lilija atklāj, ka mēdz asi reaģēt brīžos, kad viņai jautā, kuri no viņas bērniem ir asinsradinieki: “Es savus bērnus nedalu. Visi ir māsas un brāļi. Īsti nesaprotu, kāpēc vispār šāds dalījums ir nepieciešams, ko tas maina?! Mēs esam viena ģimene.”
Juridiskais process – ceļš pie bērna
Lai pieteiktos adopcijai, bāriņtiesā, kuras darbības teritorijā deklarēta personas dzīvesvieta, nepieciešams uzrakstīt pieteikumu. Tajā jānorāda adopcijas motivācija, vēlamais bērnu skaits, vecums un dzimums. Pēc tam notiek izvērtēšanas process, lai saprastu, vai ģimene atbilst adoptētāja statusam: jāaizpilda un jāiesniedz daudz un dažādi dokumenti, jāapmeklē speciālisti un jāpiedalās obligātās apmācībās. Pēc tam seko gaidīšanas laiks, lai sastaptos ar bērniņu.
Tomēr arī tad, kad saņemts zvans, process nav galā. Ir doti seši mēneši, kuru laikā iespējams atteikties konkrēto bērnu adoptēt. Tādā gadījumā bērnu atgriež atpakaļ un viņam meklē citu ģimeni. Lilija norāda, ka tā bērnam atkal ir traumatiska pieredze: “Manā praksē diemžēl ir šādi gadījumi, kad vecāki saprot, ka nav gatavi gadiem ilgi sniegt to, kas bērnam ir vajadzīgs. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc obligātās apmācības ir nepieciešamas. Tajās ir iespēja apjaust, ka ne viss ir tik rožaini, kā potenciālie adoptētāji ir iedomājušies. Mūsu diviem pēdējiem bērniņiem mēs bijām jau piektā pietura.”
Sieviete stāsta, ka vecākiem attieksme pret adopcijas juridiskajiem soļiem ir dažāda. Kādam process šķiet ārkārtīgi sarežģīts, garš un pat birokrātisks, citam šķiet pašsaprotams un pieņemams: “Mēs esam vērtēti un pārvērtēti ļoti daudz reižu: bijām viesģimene, tad adoptējām pirmo bērnu, vēlāk otro un tagad mūsu ģimenē ienāca arī trešais un ceturtais bērns. Varētu jau teikt, ka esam zināmi un tas viss ir lieki, turklāt paši esam arī speciālisti, tomēr tādu kārtību nosaka normatīvie akti, tāpēc mēs to cienām un pieņemam.”
Lilija piebilst, ka aiz garā procesa vienmēr saskatīja bērnu, un savu bērnu dēļ abi ar vīru ir gatavi iet kaut uz otru pasaules malu. Viņasprāt, ir jāsaprot, ka bērnus uzticēt kādam, kurš izskatās labs un mīļš nevar: “Ir jāgūst pārliecība, ka bērns nonāk ģimenē, kurā patiešām par viņu parūpēsies. Pirms uzņemt bērniņu, ir jāapzinās, ka adopcija nav tikai ģimenes kuplināšana. Tā nozīmē arī grūtības, problēmas un smagu procesu uzņemšanos.”
Vecākus vajag arī pusaudžiem
Kā brīvprātīgā Lilija darbojas arī biedrībā “Latvijas kristīgā alianse bāreņiem”. Organizācija cenšas aktualizēt adopcijas jautājumu sabiedrībā, par to vairāk runājot un skaidrojot: “Jo vairāk par to būs informācijas, jo vairāk cilvēkiem šis temats šķitīs pavisam normāls. Mazināsies stereotipi par bāreņiem.” Speciāliste priecājas, ka šobrīd valsts ģimenēm, kurās ir adoptēti bērni, sniedz ievērojami lielāku atbalstu, nekā tas bijis iepriekš.
Viņasprāt, vēl lielākam tam vajadzētu būt ģimenēm, kuras adoptē bērnus ar dažādām veselības problēmām: “Diemžēl ļoti slimu bērnu aprūpe nav savienojama ar abu vecāku darba gaitām. Kādam visu laiku ir jābūt blakus, tāpēc būtu tikai normāli, ja finansiālais atbalsts būtu tik liels, ka tas ir iespējams.” Lilija uzskata, daudz vairāk būtu jāpiestrādā pie tā, lai vairāk adoptētu arī lielākus bērnus: “Diemžēl pusaudžus adoptēt vēlas pavisam maz ģimeņu. Daudzi domā: jo lielāks bērns, jo lielākas problēmas, taču tā nav.” Labklājības ministrijas apkopotie dati liecina, ka Latvijā 2019. gadā vecumā no 10 līdz 18 gadiem adoptēti vien 3 bērni, 2020. gadā – 7, bet 2021. gadā – 6.
Sieviete atzīst: adoptējot pirmo bērniņu, abi ar vīru nav jutušies pietiekami pārliecināti, tāpēc no sākuma bija gatavi uzņemt mazuli vecumā līdz trim gadiem: “Otrais jau bija piecgadnieks, pēc tam ģimenē vienlaikus ienāca divi bērni – sešus un četrus gadus veci.” Viņa stāsta, ka nākotnē iespējams adoptēs lielāku bērnu: “To paturam sirdī. Visam savs laiks. Pagaidām mums ir četri mazi bērni, kuriem ir veltīti visi mūsu resursi. Esam drošā klints.”
Svētība un atbildība
Lilija atklāj, ka būt četru bērnu mammai ir pagodinājums: “Audzināt bērnus, kuriem ir traumatiska pieredze, ir izaicinājums, bet arī liela svētība. Kad mēs kopā pārvaram grūtības, es jūtu spēcīgu saikni ar mazajiem. Tā ir liela atbildība būt mammai, jo tas nozīmē ik dienu mācīties būt pacietīgākai, mīlošākai un nepagurt meklēt dažādus ceļus uz bērnu sirdīm.” Sieviete teic: būt mammai viņai nešķiet pašsaprotami: “Tas ir kaut kas ļoti īpašs. Ikreiz, kad mazās rociņas mani apskauj un sauc mani par mammu, liek aptvert, kāds dārgums man ir uzticēts.”
Uzziņa
Adoptētie bērni 2022. gadā*
• Adoptētie Latvijā – 24
• Adoptētie uz ārvalstīm – 5
*Dati uz 01.04.2022. Avots: Labklājības ministrija
