Neatvairāmais ķiploks 0
Viktors Knukšta dzīvo un strādā Ķikuros. Pareizāk gan būtu teikt – strādāja, jo savā laikā daudz aris, ecējis un sējis, ar krievu tehniku tā sakratījis muguru, ka lāga vīrs iedzīvojies invaliditātē, bet, kā smej pats Viktors:
– Nav ļaunuma bez labuma, mājas soli jau apdarīt varu, bet tagad atliek krietni vien vairāk laika makšķerēšanai.
Un kā lai nemakšķerē, ja tepat, netālu no mājas, Ķikuru ezers, kurā noķerta pieckilogramīga karpa, bet tā lielā, tā divdesmitniece, vēl tikai gaida savu kārtu, un Viktors ir pilnīgi pārliecināts, ka pienāks arī viņa zvaigžņu stunda un izdosies pamēģināt pacīkstēties ar ezera milzeni.
Viktors pievērsies ķiplokam, un pirms līņu vai bušu copes zivīm paredzēto barību aizdara ar ķiploku, to piespiežot gan pie garnelēm, gan reņģītēm. Reņģes dienu pirms copes Viktors nedaudz apsāla, piespiež mazdrusciņ ķiploku sulas, tās kļūst stingrākas, labāk turas uz āķa un sanāk īsta feinšmekeru barība. Arī līņiem paredzētos vārītos kartupelīšus Viktors iesmaržina ar ķiploku.
Šovasar noķertais superlīnis gan bija iekārojis milzu naktstārpu.
– Piecirtu un sapratu, ka galā ir traktors, – stāsta Viktors. – Cīnījos ar zivi apmēram pusstundu, līdz tā iepinās ūdensaugos tik pamatīgi, ka nācās braukt iekšā ar laivu. Pēc minūtēm divdesmit, kad izdevās zivi iesmelt uztveramajā tīkliņā, man palika kantainas acis. Laivā trakoja milzu līnis, svari rādīja gandrīz piecus kilogramus. Biju tik satraukts, ka par rekordiem un fotografēšanos pat neiedomājos. Man ezerā ir iebūvēta laipa, laukumiņš, kurā vieta divām makšķerēm, attīrīts no apauguma un ūdenszālēm. Pāris dienu pirms copes šo vietu intensīvi piebaroju ar veikalā nopērkamo, līņiem paredzēto barību. Bet ķiplokā kaut kas ir, nezinu, kas, bet tā aromāts zivis pievelk gluži kā magnēts. Ļoti patīk cope jūrā rudenī, bušu laikā. Te var sagaidīt visādus pārsteigumus. Gaidītās butes vietā ēsmu var paķert vimba vai menca. Kaimiņš pirms gada tika pie skaista taimiņa.
Klausoties Viktora stāstīto, rodas iespaids, ka vīram tādos brīžos aizmirstas pat muguras sāpes, balss gavilē un acīs mirdz prieka uguntiņas.
– Dakteri ieteica vingrot, cita palīdzība neesot iespējama, bet es jau arī vingroju, es makšķerēju, – savu stāstu ar smaidu uz lūpām pabeidz Viktors.
