Pie stūres – vienlīdzīgs 0
Jānis ir iemācījies labot datorus un to dara kopš 2007. gada. “Sākumā īpaši draudzīgs ar savējo nebiju, bet tad tas sāka bojāties. Es tikai maksāju par labošanu, bet dators nestrādāja. Iztērēju pāri par 100 latiem. Lēnām sāku pats mācīties – skaipā sazinājos ar skolotāju, vēl kāds datormeistars paskoloja. Pašmācības ceļā apguvu,” palepojas Jānis.
Par spīti invaliditātei, 2010. gadā viņš ieguva arī autovadītāja tiesības un sāka pārvadāt paziņas starp Liepāju un Rīgu. “Man patīk stūrēt mašīnu. Braukšana ir līdzīga loka šaušanai. Tas, ka sēžu pie automašīnas stūres, padara mani vienlīdzīgu ar veselajiem cilvēkiem. Tā ir cita pasaule. Tad neredz, ka man ir ratiņi. Zinu arī, ka daudziem staigājošajiem patīk braukt ar mašīnu,” novērojis darbīgais vīrietis.
Viņš stāsta, ka eksāmenu teorijā nokārtojis Liepājā, bet braukšana bijusi Jūrmalā, kur gadījies ļoti labs instruktors. Viņs teicis: teoriju var iemācīt, bet braukt būs pašam jāmācās. Kad Jānis brauca Rīgā pa ielām, bija ūdeņi, sniegs, dubļi – nācās izbaudīt visus laika apstākļus. “Tas ir ideāli šoferim,” viņš secina.
Tagad Jānim ir jau otrā mašīna, ko nopircis līzingā. Pirmās grupas invalīda pensija ir aptuveni 140 eiro, papildu naudu viņš iegūst ar savām blakusnodarbēm. “Vadājot cilvēkus, varu uzturēt mašīnu, remonti arī atmaksājas. Ja mašīna stāv dīkā, ļoti dārgi sanāk. Nelielas kravas arī varu pārvadāt,” stāsta Jānis un piebilst: “Tagad gan mašīna skaitās luksuslieta. Citi pārdomā, vai vispār vērts to uzturēt. Jāizplāno arī, ko darīt, ja mašīna ceļā sabojāsies un apstāsies. Man ir apdrošināšanas polise – par aiztransportēšanu ar treileri nav jāmaksā.”
Kamēr pašam mašīnas nebija, braucis uz Liepāju ar autobusu. Prasījis, lai šoferis vai kāds stiprāks pasažieris ieceļ. “Jābūt lielai drosmei, lai ar autobusu viens pats pārvietotos. Var nesanākt, jo nav, kas palīdz. Ir bijušas tādas situācijas. Reiz man vajadzēja nokļūt Rīgā, domāju – braukšu ar autobusu. Vadītājs man jautāja, ko es darīšot Rīgā. Atbildēju – kāda tev daļa! It kā invalīdam nebūtu dzīves, it kā tikai jāsēž mājās! Kāds mikroautobusa šoferis reiz bija slinks atvērt bagāžnieku ratiņiem. Teica – ko braukā kā ķeizars, kāpēc mājās nesēdi? Tas ir apvainojums, par kuru varētu arī tiesāties,” sašutis ir Jānis. Ja esi ratiņos, vai tas nozīmē, ka norakstāms? Viņaprāt, šoferiem speciālos kursos vajadzētu apgūt, kā izturēties pret cilvēkiem ar invaliditāti.
Gudrāks par komisāru Reksi
Mamma dēlam palīdz, cik spēj. Brauc līdzi uz loka šaušanas sacensībām, jo kādam bultas ir jāpienes. Vasarās kopj mazdārziņu, dārzeņus pārdod Aizputes tirgū. Dēls tad palīdz ar transportu.
Jāņa mīlulis ir mammas rotveilers Cēzars, kuram pats būdu uztaisījis. Ar suni viņš dodas pastaigās pa Aizputi. Citi apgalvo, ka šos suņus grūti dresēt, bet Jānis pierādīja, ka var savaldīt. “Ar Cēzaru kā ar divriteni – tik ātri mani aizved. Esmu suni trenējis jau kopš bērnības, un šai sugai jādod fiziska slodze, jāattīsta muskulatūra. Manējais ir gudrāks nekā komisārs Reksis. Ja dod komandu, prot atnest kartupeli, lupatu, apavus, cimdus. Ja grib spēlēties, paķer cimdu un bēg. Mantas gan neplēš. Cēzaram nav arī parastās suņa smakas, tāpēc viņš man patīk. Ir augsta inteliģence. Visu laiku apgūst kaut ko jaunu. Tagad padod pat piena paku, un es sunim to ieleju bļodiņā,” savu draugu paliela saimnieks.
Pie Jāņa nāk aprūpētāja un padara to, ko pats nespēj. Bet viņš var daudz – uzkopt dzīvokli, gatavot ēst, aizbraukt uz veikalu iepirkties un dažreiz pat ravēt piemājas dārziņu. “Tās ir fiziskās aktivitātes, un kustības ir vajadzīgas. Darbu uzskatu par sportu un atpūtu vienlaikus. Ja darbs ir atpūta, viss ir kārtībā. Ir gan vecāki, gan jaunāki vīrieši ratiņkrēslos, kuri neprot ne ēst gatavot, ne ko citu darīt. Mātes uztraucas: kas ar viņiem būs?! Es nespēju atkritumu maisus iznest, putekļus augstākās vietās noslaucīt, malku atnest,” uzskaita aizputnieks. Viņš sevi uzskata par vienu no retajiem invalīdiem, kurš kaut ko pats dara.
“Esmu cīnītājs, pie sasniegtā neapstāšos. Gribas darīt daudz ko interesantu. Tādējādi es dzīvi piepildu, tā kļūst krāsaināka,” sarunas beigās atzīst enerģiskais vīrietis.
**
Jānis Kants
Skumjas
Skumjas nāk. Vislabākais stāstnieks ir mūzikas instruments. Tam nevajag vārdus, ne balsi, tikai skaņu plūsmu, kas saka, kā jūtas sirds, jo tai ir sirds melodijas skaņas, ko nevar vārdos aprakstīt, ne parādīt, ne sataustīt.
Var sajust prieku un skumjas.
