Anda Līce: Karavīru formās ieģērbti parādēs maršē pat bērnudārzu audzēkņi 3
Ik gadu vienos un tos pašos datumos un piemiņas vietās gulst svaigi ziedi, atgādinot – karš nebeidzas, kad apklust ieroči un politiķi paraksta kapitulācijas dokumentus. Karš turpinās mūsu apziņā, jo mēs dzīvojam ienaida izārdītā pasaulē. Visvājākā imunitāte pret ļaunumu ir tām paaudzēm, kuras nav skatījušās nāvei sejā. Tāpēc tieši viņiem ir nepieciešams skaidrot patiesos kara cēloņus un sekas, jo no tā, vai un kā tas tiek darīts, ir atkarīga katras paaudzes gatavība sargāt mieru, šo lielāko dārgumu pasaulē.
Jo vairāk ir to, kas nevēlas uzzināt patiesību un kam iepriekšējais karš ir vienīgais sasniegums, ar ko viņi var lepoties, jo reālāka ir kara atkārtošanās iespēja.
To gan vārdos, gan darbos pasaulei šodien demonstrē Putina Krievija, kur 9. maijā, skanot kara maršiem, karavīru formās ieģērbti vietējās parādēs maršē pat bērnudārzu audzēkņi. Tajos, kas piedzīvoja īsto karu, šāda naida kurināšana un sabiedrības noziedzīga militarizēšana, izraisa kaunu un sašutumu, taču viņu protestus vara neņem vērā. Paralēli pilnā sparā rit tirdzniecība ar viltotiem kara apbalvojumiem, nepatiesu biogrāfiju sacerēšana, sabiedroto ieguldījuma uzvarā mazināšana un pat noliegšana un kara patieso zaudējumu slēpšana.
Vēstures falsificēšana ir pirmais, ar ko sāk ikviena okupācijas vara. To darīja gan komunisti, gan nacisti, tāpēc ir jāturpina dokumentālo un emocionālo liecību vākšana, apkopošana un izdošana. Šogad iznākusī vēsturnieka Ulda Neiburga grāmata “Grēka un ienaida liesmās!” aizpilda baltos plankumus sabiedrības priekšstatos par pagājušā gadsimta lielāko traģēdiju, kuras sekas mēs joprojām neesam apzinājuši varbūt tieši tāpēc, ka tik ilgi sabiedrībai patiesība bija pieejama ierobežoti un jaukta ar meliem.
Mūsu apziņa līdzinās neatmīnētai zemei, kur ārēji viss it kā ir mierīgi un droši, taču sprādzieni var atskanēt pilnīgi negaidīti te vienā, te otrā vietā un laikā, jo nekas cilvēku apziņā kopš Kaina un Ābela laikiem nav iesakņojies tik dziļi kā dalījums savējos un svešos, kas ir viens no pirmajiem ienaida aizmetņiem.
Mūsu vēsturē tie ir jautājumi par holokaustu, leģionāriem, mežabrāļiem, sarkanajiem partizāniem un nodevībām, jo karā tādā vai citā veidā vienmēr tiek ierauti pilnīgi visi.
Lai saprastu, kāda kaluma cilvēku mums tik ļoti šodien pietrūkst un kāpēc pēc tik briesmīgas asiņu nolaišanas tauta nespēj atgūties, vajag izlasīt kaut vai šīs grāmatas noslēguma lappuses par Latvijas armijas un latviešu leģiona virsnieku Ernestu Laumani, kurš padomju nometnēs kopumā pavadīja divdesmit gadus un tomēr nesalūza.
