“Latvijas Avīzē” viesojās “Vienotības” valdes locekle ILZE VIŅĶELE. Ar viņu sarunājās Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis. Taču šoreiz saruna nebija par ministres Viņķeles atbildības jomu. 


Lasītākie

Kokteilis

Mīl? Nemīl? Precēs? Neprecēs? Lielais mīlestības horoskops sievietēm 2025. gadam visām zodiaka zīmēm

Krimināls

Inese Supe “sacēlusi kājās” cietumu uzraudzītājus: ”Tiesas spriedumos nav minēts, ka ieslodzījumā par šīm personām ir ieteicams ņirgāties“

Nāve nav beigas: pasaulē gudrākais cilvēks, kura IQ ir augstāks par Einšteina, skaidro, kas notiek, kad cilvēks nomirst

Lasīt citas ziņas

V. Krustiņš: – Ar interesi lasu jūsu atzinīgi teikto: “Vislielākā autoritāte man ir paps Juris Vidiņš. Cilvēks, kurš spējis gan Sibīriju iziet, gan izmācīties un tagad 74 gadu vecumā joprojām spēj būt garīgi un fiziski vesels.” Mēs arī Vidiņa kungu pazīstam kā nacionālu, patriotisku vīru, bet ar jums ķersimies pie politiskām sarunām. Pašreiz Lindermans un citi spēki atkal pulcējas, aktivizējas. Par pilsonības piešķiršanu visiem savākti jau pāri par 1000 parakstu, bet Lindermans rīkojas pa Daugavpili, Rēzekni – Latgales pusē. Vai varas partiju nesatrauc šī situācija, un ko tā darīs pret? Vai atkal gaidīs, kad viņi sakopos spēkus, un tad sauks vēlētājus “glābt”? Mums tie liekas satraucoši, neatliekami jautājumi.

I. Viņķele: – Kāpēc tas tā notiek, kāpēc dažu kaisītās sēklas atrod auglīgu augsni? Iespējams, daudzi cilvēki atteikušies no principa “kaut pastalās, bet neatkarīgi”. Latgalē, ilgstoši slīgstot nabadzībā bez cerībām izrauties, rodas atbalss radikālām iniciatīvām. Ja Latgales cilvēki jūtas nokaitināti un trūkuma nospiesti, tad ekstrēmistiem rodas klausītāji. No tā jāizriet arī valdības risinājumam – dzīves līmeņa uzlabojumam Latgalē jākļūst par absolūtu prioritāti. Otrs iemesls šīm aktivitātēm ir tā saukto krievu partiju ilgstoša nespēja būt varā, tikt valdībā. Pēc ārkārtas vēlēšanām cerības un likmes bija ļoti augstas, taču tās nav attaisnojušās. “Saskaņa” tik nopietni organizējās iekļūt varā, ka arī vilšanās un sarūgtinājums ir liels. Tur pievienojas arī politiskā tirgus daļas pārdale, jo ”SC” jau bija pratis monopolizēt krievu vēlētāju balsis, no šā loka izspiežot “PCTVL”, taču daļa vēlētāju ir vīlusies par rezultātu un atkal radikalizējas.

“Kaulainā pļauj tā, ka maz neliekas” – cilvēki satraukti un skumji par tik daudziem mirušajiem viena mēneša laikā

APTAUJA. Lasītāja: “Mēdz jautāt, kādi ir risinājumi uzticības atjaunošanai politiķiem. Es zinu! Samaziniet algas uz pusi!”

TV24

Arno Jundze uzskata, ka valstī nepieciešama valodas politika: “Izbraucam cauri Rīgai! Cik te ir vispār uzrakstu latviešu valodā!?”

Lai nepieļautu vēl vienu pret valsts pamatiem vērstu referendumu, “Vienotība”, pirmkārt, darbosies ekonomikas atdzīvināšanai, labklājības celšanai. Otrkārt, tie ir priekšlikumi šādu politiski graujošu iniciatīvu ierobežošanai. Prof. Čepānes vadītā Saeimas Juridiskā komisija strādā pie striktāku juridisko nosacījumu izstrādes, ar kuriem galarezultātā jāaptur mēģinājumi apšaubīt un iedragāt valsts pamatus. Ir arī citi darbi, kas veikti, lai pārgrieztu nabassaiti ar Krieviju, tās dažbrīd lielo ietekmi uz politiku un ekonomiku kā Latgalē, tā Rīgā.

Kad valdība apņēmīgi apturēja kontrabandas preču ievešanu pierobežas rajonos, tas katalizēja dažus procesus un, manuprāt, politiski pierādīja, “kas ir kas”.

Daži ar kriminālo pasauli saistīti cilvēki uzmetās par “latgaliešu aizstāvjiem” un sāka aizstāvēt kontrabandu kā nodarbinātības veidu. Tad jau arī marihuānas audzēšanu, aizbildinoties ar “atbalstu nodarbinātībai”, varētu legalizēt!

Skaidrs, ka puslegālo kontrabandistu protesti Rēzeknē un Rīgā tika labi organizēti – samērā labas kvalitātes autoparks izbrauca ielās un taurēja pret valdību. Tāpēc neizbrīna atbalsts šādiem “maršiem” un bloķēšanās ar Lindermana gājieniem Rēzeknes pašvaldībā, kas sastāv pamatā no “Saskaņas centra” pārstāvjiem.

– Valdība mums ir ļoti demokrātiska. Kamēr nepieved lielgabalus un neatklāj uguni, tā neko nevar iebilst valsts pamatu dragāšanai. Tikpat iecietīgi ir, drošības dienesti. Tikām otrā pusē nemitīgi rīkojas. Organizē notāru izbraukumus, samaksā naudu parakstītāju vietā – lai tik ir kas parakstās! Reklamē, ka izmaiņas Pilsonības likumā patiešām var mainīt situāciju valstī. Par pilsoņtiesību piešķiršanu rīkotā referendumā uzvarai pietiekot ar mazāku balsu skaitu nekā iepriekšējā – pret valsts valodu vērstajā nobalsošanā. Klaji aicina – atkal ierasties iecirkņos, paust savu pilsonisko pozīciju. Tādas pamācības mudina, ka pēc tam būtu iespējams ne vien krievu valodu un 0 pilsonību ieviest, bet visu ko citu arī! Dodiet tikai varu! Varbūt vismaz partijas, kas sakās esam “latviešu”, “nacionālas”, tam var un grib pretdarboties?

– Satraukumam ir iemesls, ar jūsu minēto propagandu nodarbojas zināmas ievirzes mediji. “Vienotība” ir likusi priekšā ar likumu uzlikt par pienākumu atskaitīties par finansējumu, ko izmanto šādu akciju un referendumu organizēšanā. Tad organizētājiem būtu jāatklāj avoti, kur viņi ņem naudu notāriem, reklamēt savus pasākumus. Ierobežojumi ar likumu nozīmē paliekošu risinājumu, nevis vienkārši kāpinātu politisku emociju paušanu. Referendumu kampaņas jāregulē tāpat kā vēlēšanu finansēšana. Ir jābūt izmantojamo līdzekļu griestiem un citiem ierobežojumiem. Līdz šim legālā ceļā, ar naudu neskopojoties, drīkstēja neierobežoti ietekmēt šos jūtīgos, pat valsts pamatus aizskarošos jautājumus. Es paļaujos uz saprātīgu regulējumu likumā. Ja to papildina arī ar referenduma ierosināšanas kārtības maiņu, proti, ka tiem, kas to rosina, pašiem arī par parakstu savākšanu jāsamaksā, tad šī likumīgā stingrība var atvēsināt kvēlus “referendētājus”. Un, ja arī Drošības policija rastu konkrētus pierādījumus, ka ar citu valstu intervenci te mēģina mainīt valsts pamatus, tad, domāju, šādu akciju novēršanā būtu daudz darīts.

– Ja vien pretējā puse cīņā par varu jūs neapsteidz, kamēr rakstāt likumprojektus.

– Bet kā fiziski var apturēt tos, kas organizē notārus, brauc vākt parakstus?

– Partijām ir “mute”, ir solījumi runāt, rakstīt, brīdināt – arī krievu auditorijās. Nekā tāda nav.

– Partijas, deputāti, iestādes seko līdzi šīm aktivitātēm un to iespēju robežās, ar kurām demokrātiski varam cilvēkus sasniegt, cenšamies skaidrot.

– Jums taču, jādomā, ir politiskie konsultanti, kuri līdzētu šīs aktivitātes novērtēt. Ar tām jau klauvē pie Saeimas priekšsēdes durvīm, kur esot iesniegts vecticībnieku kopas “memorands”, bet aprakstītās prasības tādā mērā politiskas, ka ļauj secināt: šī kopa ir vērtusies par vienu “SC” nodaļu. Arī citi “protestētāji” cenšas piesaistīt uzmanību. Nu sabiedrība gaida no “Vienotības” pretaktivitātes, tāpat kā no Nacionālās apvienības.

– Referendumu rīkošanas un finansēšanas regulējuma izmaiņas, manuprāt, ir nozīmīgs pretsolis. Taču nav noslēpums, daļa sabiedrības to uzskata par demokrātijas ierobežošanu.

– Latviešu sabiedrības lielākajai daļai nav nekādas loģikas iebilst Juridiskajā komisijā izstrādātajiem likumprojektiem, un, jo ātrāk tos Saeima pieņems, jo labāk. Tie cilvēki, kuri gāja un balsoja “pret” referendumā, nevar būt noskaņoti, lai kaut ko tamlīdzīgu atkārtotu vēlreiz.

– Nu, protams. Bet es domāju, ka ļoti nozīmīgs būs arī Satversmes tiesas lēmums, kad tā izskatīs iesniegumu par Satversmes svarīgāko pantu mainīšanas iespēju.

– Jā, gaidīsim arī šo lēmumu, taču mēs runājam par partiju spēju un gribu aizstāvēt latviešu tautas intereses. Ja jūs to nevēlēsieties darīt, tad diezin vai uz daudz ko varat cerēt nākamreiz vēlēšanās. Politiķi taču nav atbildējuši pat uz to – kas ir tie 200 – 300 tūkstoši, kuri bija ar mieru te radīt krievu valodu kā valsts valodu, un kā viņus novērtēt.

– “Vienotība” ir gan nosodījusi centienus sašķelt sabiedrību ar valodas referendumu, gan uzsver, ka pašlaik nepilsoņu tiesības iegūt pilsonību ir gana skaidras un bez pārspīlējumiem, tamdēļ nav nekādas vajadzības pārskatīt pilsonības iegūšanas kārtību. Šīs ir nemainīgas partijas pamatnostādnes jau ilgāku laiku. Varbūt šī pozīcija jāuzsver skaļāk…

– Bet vai jūs nepārsteidz, ka daudzi krievvalodīgie, tostarp esošie pilsoņi, nevēlas atzīt Latvijas valstisko pastāvēšanu? To atzīst eksperti “Vienotības” dep. Judins, M. Golubeva – te ir masa cilvēku, kuriem šī valsts ir nepieņemama.

– Vai pienāktos šķirot Latvijas pilsoņus pēc noteiktu pazīmju kopuma un tad vērtēt, kura lojalitāte ir pietiekama, kuram – nepietiekama? Tikmēr, kamēr attiecīgi cilvēki nerīkojas pret valsti vardarbīgām vai prettiesiskām metodēm, viņu attieksme var nepatikt, taču tā nav aizliedzama.

– Vai vismaz bažīties, ka ir tāda attieksme pret valsti, nevajadzētu?

– Jā, tas izraisa bažas par to, kur viņi ir nomaldījušies.

– Mēdz izvairīties no apzīmējuma “5. kolonna”, bet kāpēc gan to nelietot, ja starp gandrīz 300 000 pilsoņu ir tādi, kuriem šī valsts nav atzīstama? Pat nav zināms, cik īsti viņu ir! Jācer, ka vismaz zināmu iestāžu ģenerāļi to zina! Tikām Lindermans rīkojas, un viņš labi zina, ko dara. Politiķi drīkst nerunāt par to ar sabiedrību, bet es domāju, ka tie ir diezgan bīstami un neatliekami jautājumi.

– Mani arī uztrauc radikalizācijas tendence – no visām pusēm.

Ideja, ka pēc referenduma būtu jāpašķiro pēc lojalitātes, man arī šķiet visai bīstama tendence. Saeimai un valdībai referendums lika sarosīties, bet tās nestrādās virzienā, lai Latvijā ieviestu kādu institūciju vai arbitru, kas sašķirotu pilsoņus uzticamos un neuzticamos.

– Valdība taču tērē lielu naudu pētnieciskajiem darbiem, taču cik tie lietderīgi, ja pirms referenduma neviens nevarēja prognozēt simtu tūkstošu noskaņojumu balsot par otru valodu. Un dibina jaunus pētījumu centrus – vai tie radīs izpratni, kamdēļ tā balsoja?

E. Līcītis: – Vai prognozējat, ka kādudien Ministru kabineta sēdes daļā apspriestu jautājumu “Par draudiem valsts nacionālajai drošībai” vai tēmu “Par zināmas pilsoņu daļas pretvalstisku noskaņojumu”?

– Ministru kabinetā ik gadu iepazīstas ar drošības dienestu vadītāju ziņojumiem par situāciju valstī, kā arī tajos brīžos, kad apdraudējumu līmenis ir paaugstināts.

– Esmu dzirdējis “Vienotības” vecbiedrus spriežam, ka Ilze Viņķele pagaidām redzama kā vienīgi pieņemamā “Vienotības” Rīgas domes priekšsēdētāja amata kandidāte un potenciālā saraksta vilcēja pašvaldību vēlēšanās. Vai jums šajā ziņā arī jau izveidojies kāds priekšstats?

– Ziniet, tad es izrādītos nepatiesa pret saviem vēlētājiem, jo mans pašreizējais darbs labklājības ministres postenī prasa ne mazums prasmju, pacietības, mugurkaula.

– Vēlētāji jums visu piedos, ja atgūsiet varu latviskām partijām Rīgā.

– Pilnā saprātā un rīcībspējā pieņēmu lēmumu iekļauties valdībā kā labklājības ministre. Būtu nekorekti mētāties un kandidēt kaut kur citur pēc nepilna darba gada.

Esmu apņēmusies strādāt pie demogrāfijas veicināšanas programmas, nodarbinātības politikas, sociālo pabalstu sistēmas vētīšanas. Tagad nešķiet nopietni raudzīties citā virzienā. Turklāt “Vienotībai” šobrīd ir iespējams izveidot pat ļoti spēcīgu Rīgas sarakstu.

Tajā varētu būt profesionāli un pieredzējuši cilvēki – domāju, ka tas izpelnīsies vēlētāju uzmanību.

– Pag, brašais Jaunups taču pagājis nost, “nevilkšot” sarakstu uz Rīgu, un partijām liste ir viena lieta, bet Rīgas galvas kandidāts, kas raisa iedzīvotāju uzticību, pavisam cita.

– Protams, vēlēšanas un to iznākums Rīgā ir nacionāla līmeņa politisks jautājums.

– Sakiet, vai valdība, kas dažos unikālos gadījumos izšķīrusies neņemt pilsonībā pretvalstiskus elementus, nevarēja kaut kādā mērā ierobežot vai pat aizliegt tādus preses izdevumus, kas regulāri nodarbojas ar pretvalstisku kūdīšanu, pārkāpj pirmsvēlēšanu aģitēšanas nosacījumu?

– Te atkal nedošu tik “cietu” atbildi, kas jums varbūt patiktu, bet labs panākums jau būtu noskaidrot un atklāt mediju patiesos īpašniekus.

– Vai tad tiem jau nav jābūt sen atklātiem pēc attiecīgo likumu pieņemšanas? Kāds Ivanovs vai Roulends?

– Nav gluži zināmi patieso īpašnieku vārdi, pa Rīgu klīst baumas vien.

– Mēs sākām sarunu, pieskaroties Latgalei, kurp došoties valdības zatleriešu spārna desants, bet jūs taču esat dzimusi Rēzeknē un viesojusies pie latgaliešiem kā deputāte vai ministre. Jums vajadzētu labāk izjust vietējo noskaņojumu – cik tas mainīgs, vai garastāvoklis uzlabojies vai pasliktinās?

– Latgalē tiešām esmu bieži, un, ja par Krieviju ir tas skaistais teiciens, ka “ar prātu to nesaprast”, tad mūsu valsts austrumu pusei nereti to arī var piemērot. Pēc referenduma tajās vietās, kurās viesojos, pašvaldību vīri apgalvoja, ka nervozumam nav pamata. Nav ne saspīlējuma, ne spriedzes, ne saspringuma etniskajās attiecībās. Latgale ir ļoti īpaša vieta – ne tikai pēc nacionālā sastāva, bet pēc izpratnes, kādas ir vērtības, kā lietām jānotiek. Tas mums jāņem vērā.