Anda Līce: Sirsniņmājiņas pašvaldībās – neatliekama vajadzība 1
To mums katram ir daudz. Daudzas kādu laiku var arī gaidīt, bet dažas patiešām ir neatliekamas. Visām dzīvām radībām (arī cilvēkiem) ir kāda vajadzība, bez kuras nav iespējams pat ne dienu iztikt. Tā ir delikāta lieta, un cilvēki, izņemot atsevišķus indivīdus un ārkārtas situācijas, publiski to nekārto. Runa ir par tualetēm, kuru sakarā katrs var pastāstīt kādu anekdoti vai traģikomisku gadījumu iz dzīves. It kā jau sen vajadzētu būt aiz muguras laikiem, kad visu atrisināja ceļmalas krūmi vai tuvējais mežs. Bet, izrādās, nekā, pat pilsētās un ciematos, par lauku autobusu pieturām nemaz nerunājot, cilvēki dažkārt veltīgi meklē sirdsmājiņu.
Pavisam nesen es, iebraukusi Cēsīs un atcerējusies, ka pirms gadiem pie dzelzceļa stacijas veltīgi izmeklējos attiecīgo iestādījumu, nolēmu pārliecināties, kā ir šogad, kad Cēsis pat kāroja kļūt par kultūras galvaspilsētu. Dzelzceļa tualete bija slēgta. Pēc stacijas ēkas atjaunošanas gan viss būšot citādi. Jautājums tikai, cik ilgi cēsniekiem un tūristiem spiedīgās vajadzības dēļ būs jākājo uz jaunuzcelto koncertzāli, kas ir uzcelta pilnīgi citam nolūkam. Tualete taču ir sava veida ikvienas apdzīvotas vietas vizītkarte.
Īpaši atbaidoša ir Aizkraukles autoostas tualete – iedomājieties vienu telpu abu dzimumu koplietošanai bez jebkādām elementārām ērtībām! Tualešu joprojām trūkst pat Rīgā. Pašplūsmā ir atstāts maksas jautājums – ja jau nu reiz visās iestādēs ir jābūt kases aparātiem, tad arī tualetes nav izņēmums. Rīgas dzelzceļa stacijas un autoostas pirmā stāva tualetē retais tās apmeklētājs paņem iekšpusē pie kases lodziņa neuzkrītoši noliktos taloniņus. Tas ļauj domāt par iespējamo kasieru negodīgo rīcību ar saņemto naudu.
Lieki teikt, ka tualešu trūkums īpaši ārzemju tūristus spēj aizbaidīt no jebkuras citādā ziņā izcilas vietas. Kāpēc daudzu publisko vietu antisanitārie apstākļi neuztrauc attiecīgās sanitāro stāvokli valstī uzraugošās iestādes? Jebkura tirdzniecības un ēdināšanas iestāde taču tiek pētīta un vētīta, rakstīti protokoli un uzlikti sodi, kamēr ap infekcijas visbiežāk izraisošām vietām riņķo mušas.
Pilsētu mēriem, pagastu priekšsēžiem un deputātiem ir jāapseko savās teritorijās esošās publiskās labierīcības, kas bieži vien ir kā diena pret nakti salīdzinājumā ar tām, ko izmanto viņi paši. Tas pats attiecas arī uz sabiedrisko transportu – amatpersonas to diemžēl tikpat kā vairs nelieto. Attālināšanās no tiem, kuru intereses viņi ir aicināti pārstāvēt un aizstāvēt, notiek, izlaižot no interešu loka šķietamus sīkumus. Nav brīnums, ka ar laiku tie kļūst par sprunguļiem varas riteņos.
