Atis Klimovičs: Neatlaidību aizsardzības jautājumos! 6
Visdrīzāk tiem, kas savu profesionālo uzmanību (reportieriem, publicistiem un brīvprātīgajiem frontes palīgiem, ko Ukrainā sauc par volontieriem) kādu laiku veltījuši aizsardzības un militārajai tematikai, jābūt gataviem tā darboties vēl ilgi.
Uz šādām domām mudina draudu nemazināšanās, kā arī savas valdības gausā darbošanās valstu aizsardzības spēju uzlabošanā. Protams, pirmkārt, tas attiecas uz ukraiņiem, jo tieši viņi (tuvi kaimiņi) jau ceturto gadu dzīvo kara apstākļos. Kārtējais apstiprinājums ir vienā no beidzamajām diennaktīm krievu agresoru veiktās “tikai” 73 ukraiņu pozīciju un apdzīvoto vietu apšaudes Donbasā, kā rezultātā krituši četri, ievainoti arī četri, bet traumas guvuši trīs ukraiņu karavīri. Tomēr teiktais par nepieciešamību pacietīgi nodarboties ar aizsardzību ne mazāk attiecas uz trim Baltijas valstīm, kas, lai gan piesegtas ar NATO lietussargu, taču nepietiekami (pirmkārt Latvija) rīkojas savas drošības uzlabošanā.
Derīgi paskatīties, kā situāciju vērtē kritiski noskaņotais ukraiņu volontieris un publicists Jurijs Kasjanovs. Portālā “Censor.net” viņš raksta: “Mums nepieciešama īsta Nacionālā gvarde, kas apvienotu brīvus pilsoņus ap savas valsts aizsardzības ideju. Es neticu bruņoto spēku un Nacionālās gvardes reformām ar esošo militāri politisko vadību. Es neredzu, ka kaut kas reāls tiktu darīts, lai veidotu efektīvu, kaujasspējīgu teritoriālās aizsardzības sistēmu un rezervju sagatavošanu. Valsts pašapmierinātā noskaņojumā pie rīta kafijas ar aizvien karstāk liesmojošo karu slīd pretī militārai katastrofai, dezintegrācijai un valstiskuma zaudējumam.”
Grūti nepiekrist publicista viedoklim, ka esošajos apstākļos katrā apgabala centrā vajadzētu turēt gatavībā vienu pilnvērtīgu “vieglo kājnieku” bataljonu ar savu poligonu, šautuvi, noliktavām, transportu, ar rezervistu nepārtrauktas sagatavošanas sistēmu, kas ļautu apmācīt visus lielas pilsētas apzinīgos iedzīvotājus. “Mums ir vajadzīgas mācību rezerves rotas ar savu mācību bāzi un nodrošinājuma infrastruktūru katrā rajona centrā. Mums nepieciešami sagatavoti rezervisti katrā ciemā…” J. Kasjanovs norāda, ka tamlīdzīga sistēma esot realizēta Šveicē, izveidota Lietuvā, bet Polijā tiekot īstenots teritoriālās armijas projekts. Būtiska ir “Censor.net” autora atziņa, ka tik masveidīgu sabiedrības pārbūvi, “novietojot to uz militārām sliedēm”, neesot iespējams veikt bez valsts atbalsta. Jāpiekrīt patriotiskajam ukrainim, ka nekas no tā Ukrainā nav izdarīts. Vārdos, tajā skaitā no armijas virspavēlnieka prezidenta Petro Porošenko, netrūkst patētikas un patriotisma par atbalstu valsts aizsardzībai, taču darbos tā nav. J. Kasjanovs arī izvirza nopietnu apsūdzību aizsardzības resoram: “Mūsu ģenerāļi, kas atbildīgi par teritoriālās aizsardzības izveidošanu, izlaupa budžetus…”
Skumji, taču Latvijā neklājas daudz labāk. Aizsardzības resora darbošanās neliecina par izpratni, ka ilgtermiņā par valsts aizsardzību pirmajiem jādomā mums pašiem. Pat ja ievestu vēl četrus sabiedroto bataljonus un palielinātu patrulējošo alianses lidmašīnu skaitu, galvenais sargs paliks latviešu karavīrs. Kaut vai tāpēc, ka kanādieši te nepaliks mūžīgi, bet mūsu kaimiņš Krievija būs vienmēr, gluži tāpat kā Izraēlai blakus arābi. Izraēlieši ir labs piemērs, no kā mācīties rūpes par valsts aizsardzību. Pats galvenais – nekas slikts ar Izraēlu tādēļ nav noticis, tieši pretēji – tā pastāv un zeļ.
