Neatklāt, kā lakatiņš pārvēršas dūjā 0
Linda Kusiņa-Šulce, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
“Aukstākā ziema simt piecdesmit gados” ir Baibas Zīles ceturtā grāmata (pirmo, romānu “Dzīves simulācija”, viņa sarakstīja ar pseidonīmu Anna Kravicka) un faktiski debija stāsta žanrā latviešu valodā (jo divi no iepriekšējiem darbiem bija romāni, trešais – humoristiska dokumentālā proza, kas gan varētu kvalificēties arī kā garstāsts, bet daļa no krājumā ievietotajiem stāstiem, kā priekšvārdā atzīstas pati autore, vispirms tapuši un izdoti angliski un tad iztulkoti). Līdzīgi iepriekšējai grāmatai šī nāk ar papildu bonusu – Māra Bišofa ilustrācijām.
Personīgi man lasot ļoti pietrūka informācijas par stāstu tapšanas laiku. Protams, nepavisam nav obligāti krājumu kārtot hronoloģiskā secībā – to darīt iespējams pēc visdažādākajiem autora/ redaktora principiem un idejām, kurus jebkurš lasītājs no malas var tikai mēģināt atminēt. Taču man patīk apskatīt – re, šī ideja bija pirmā, tai sekoja tā, tā un vēl šī.
Te man arī jāatzīstas, ka neesmu lasījusi Baibas Zīles stāstus angļu valodā, lai gan būtu ļoti interesanti redzēt, piemēram, kā risināts stāsts “Jākoba Rorbaha kauss” angļu un latviešu variantā – tas un stāsts “Tālu tālu projām” ir mani favorīti šajā krājumā.
Ja nu jādefinē, kā izskatās krājuma sakārtojuma princips manām acīm, tad šķiet, ka tajā darbojas ne gluži apļveida, bet drīzāk spirālveida kompozīcija. Proti, krājums sākas ar diezgan reālistisku, daudzslāņainu (mīlas) stāstu “Viss notika jasmīnu smaržas dēļ”, kurā sarežģītā rakstā savijas divu sieviešu un četru vīriešu likteņi, un noslēdzas ar līdzīgā noskaņā ieturētu stāstu “Brīnišķīgā dzīve”.
Vienpadsmit stāsti, kas atrodas šiem diviem pa vidu, tēlu attiecību daudzstūrus arvien kāpjošā secībā papildina ar vēl vienu “stūri” – viņu attiecībām ar realitāti un realitātes attiecībām pašai ar sevi. Proti, stāstu sižetā reālistiski tēlotā ikdiena papildinās ar netveramu elementu, ko nevar īsti nodēvēt par mistisku (kaut gan, piemēram, stāstā “Jūras aicinājums” ieskanas arī šāda noskaņa), bet drīzāk maģisko reālismu.
Šo stāstu idejas un stilistika sasaucas ar tādiem darbiem kā Laodzi formulētais daoisma kanons “Daodedzin”, kā arī Hulio Kortasāra, Horhe Luisa Borhesa, Haruki Murakami, Gabriela Garsijas Markesa un noteikti vēl arī citu autoru darbos ieraugāmo (pati autore piemin arī Roberto Bolanjo un Italo Kalvīno, bet stāstā “Ledus sirds” šķita pavīdam Edgara Alana Po vai, iespējams, Hansa Kristiana Andersena pasaku ēna).
Visādā ziņā Baibas Zīles stāstos ir gan (neredzami) labirinti, gan centieni aptvert vienas plaukstas plaukšķa skaņu, gan absolūtā skaistuma meklējumi. Vai mīlestība ir slimība vai nolemtība, prāto stāsta “Doktors Tukšums” tēli: “Lai gan sapratu, ko viņš bija domājis ar iespēju tikties neatkarīgi no doktora Tukšuma diktāta, – vispār es ticēju brīvai gribai – nespēju līdz galam aptvert Jēkaba piedāvājumu izlauzties no medicīnas centra.” (113. lpp.) Vai pasaule maz ir reāla, vai arī tā pastāv tikai tādēļ, ka kāda meitene nespēj atrast ideālo laukumiņu – tādu, “kurā beidzot brīnumainā veidā atvērsies mana sirds, un pēc tam nekas vairs nekad nebūs tā, kā bijis”, uzdod stāsts “Ideālais laukumiņš (Māceklis I)”, 234. lpp.).
Nebūs pārspīlējums teikt, ka šādu stāstu latviešu jaunākajā (sacīsim – pēdējo 30 gadu) īsprozā nav bijis. Elegantajos attiecību daudzstūros samanāma attāla līdzība ar Valda Felsberga ļoti agrīno stāstu krājumu “Nemiers” (1994), tomēr tajā tēlu saistība ar realitāti bija daudz ciešāka. Viens no autores izglītības virzieniem ir filozofija, kas trenē prātu aplūkot realitāti no reti izmantotiem skatpunktiem, tādējādi būtiski mainot tās formu – līdzīgi kā “maģiskās acs” attēlos tajā, kas sākumā izskatās kā krāsains režģis, pareizi fokusējot skatienu, pēkšņi atklājas pārsteidzoši konkrēts veidols.
Tomēr vairākos stāstos realitātes deformācija maģiskā reālisma virzienā šķita nepārliecinoša. Līdzīgi kā bur-vju mākslinieki nekad neatklāj, kā balts lakatiņš pārvēršas dūjā, to nevajadzētu darīt arī maģiskā reālisma stilistikā rakstošajiem. Pretējā gadījumā “maģiskās acs” efekts pazūd, atstājot vilšanās garšu – turklāt jo spēcīgāku, jo labāks bijis triks. Man tā bija ar stāstiem “Jūras aicinājums” un lielā mērā arī “Ledus sirds” (rau, ja droši zinātu, ka tie tapuši agrāk par citiem, varētu ar prieku secināt, ka turpmākajos stāstos autore arvien pārliecinātāk pārrauga savu realitāšu robežas).
Bet, kas pilnīgi skaidrs, – Baiba Zīle pārvalda valodu un spēj rakstīt ļoti daudzveidīgi, tādēļ ar interesi gaidīšu nākamo grāmatu, lai kādā žanrā un stilistikā tā būtu ieturēta.
