“Bez kritiskiem, neatkarīgiem medijiem nebūs arī kvalitatīvas politikas.” Diskusija par mediju brīvību un atbildību 0
Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šodien atzīmējam Pasaules preses brīvības dienu. 3. maiju par Pasaules preses brīvības dienu 1993. gadā pasludināja ANO Ģenerālā asambleja. Tās mērķis ir palielināt izpratni par preses brīvības nozīmi un atgādināt valdībām par to pienākumu ievērot un atbalstīt vārda brīvību.
Laikā, kad pasauli un Latviju skar viena krīze pēc otras, uzticamai un kvalitatīvai informācijai, ko sniedz profesionāli masu mediji, ir jo sevišķi liela nozīme. Taču tieši šajā laikā žurnālistu darbs tiek sevišķi kritizēts: tad viedokļu daudzveidības pietrūkstot, tad pat politiķi tiecas norādīt, kādus viedokļus nevajadzētu uzklausīt. Kur ir robeža starp masu mediju brīvību un atbildību, un kā stiprināt kvalitatīvu žurnālistiku?
Par to “Latvijas Avīzes” redakcijā diskutēja Vidzemes Augstskolas asociētais profesors Jānis Buholcs, kurš lasa studiju kursus “Mediju ētika” un “Mediju ekonomika”, darbojas Latvijas Mediju ētikas padomē un Latvijas Žurnālistu asociācijas (LŽA) Ētikas komisijā; Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) profesors un prodekāns Ainārs Dimants, Valsts prezidenta padomniece kultūrpolitikas jautājumos, bijusī laikraksta “Diena” galvenā redaktore Sarmīte Ēlerte un mediju kritiķe, sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu ombuds, Latvijas mediju Ētikas padomes locekle un RSU profesore Anda Rožukalne.
Viens no pēdējiem skaļākajiem gadījumiem, kad sabiedrībā diskutēja par mediju lomu un žurnālistu brīvību, bija Leonīda Ragozina intervēšana Latvijas Televīzijā. Kritiķi norādīja, ka Ragozina viedoklis bieži sakrītot ar Kremļa impērisko pozīciju. Citstarp sekoja aizsardzības ministra Arta Pabrika nosodoša reakcija, norādot uz to, ka LTV saņem finansējumu no valsts un nebūtu jāuzklausa šāda žurnālista viedoklis. Cik lielā mērā šādi izteikumi apdraud preses brīvību un viedokļu daudzveidību?
J. Buholcs: Stāsts par Ragozinu ir tikai viena epizode. Pēdējos gados bijuši diezgan daudzi piemēri, kuros Latvijas politiķi izsaka dažādus viedokļus par sabiedriskajiem medijiem, par to, ka tie stāsta kaut ko nepareizi, ka tie kaut ko ir ne tā parādījuši. Pārmetumi, piemēram, bija arī par to, kā sabiedriskie mediji atspoguļoja migrācijas plūsmu no Baltkrievijas uz Eiropu.
Tātad stāsts nav tik daudz par attieksmi pret šo interviju, bet par šo vidi kā tādu, kurā vēršanās pret medijiem no atsevišķu politiķu puses kļuvusi par viņu politiskās darbības elementu. Viņi paņem kādu tēmu, kas skar sabiedriskos medijus un par ko sabiedrībā varētu būt dažādi viedokļi, un, izsakoties par to, mēģina sev iegūt publicitāti.
Tātad cīņa ir ne tik daudz par mediju kvalitāti, cik par savu kā politiķa popularitāti?
Es gan neizslēdzu, ka kaut kādā ziņā tās ir arī bažas par mediju kvalitāti, taču tad jājautā, kā mēs šo mediju kvalitāti definējam.
Vēl viena problēma, kas parādās sabiedrisko mediju kontekstā, ir tas, ka neviens vien politiķis ir pārliecināts, ka sabiedriskajiem medijiem jābūt valsts medijiem.
Taču tas neatbilst tam, kā mēs kā mediju profesionāļi varētu definēt to, kas ir sabiedriskais medijs, kas ir žurnālistikas kvalitāte utt.
A. Rožukalne: Tas arī neatbilst tam, kas par sabiedrisko mediju autonomiju un neatkarību definēts normatīvajos aktos.
A. Dimants: Attiecībā uz mediju un varas attiecībām var minēt līdzību par savienoto trauku principu, ko mums mācīja skolā. Savienotie trauki ir arī katras nācijas politiskā sistēma un mediju sistēma, vienlaikus saglabājot autonomiju. Ar to gribu teikt, ka tās pašas problēmas, kas ir medijos, parasti ir arī politikā.
Protams, būtiska ir arī izpratne par medijiem, par to, kas ir mediju sūtība. Autoritārismā par to ir viena izpratne, tur medijs ir tikai varas instruments. Kā teicis [Trešā reiha propagandas ministrs] Jozefs Gebelss, avīzes ir klavieres, uz kurām jāspēlē valdībai. Nekur tālu no tā neesam tikuši. Ļoti līdzīgus izteikumus var atrast Saeimas deputāta Dombravas kunga izteikumos.
A. Rožukalne: Paturpini preses teorētiķus vēl tālāk: “Avīzēm jāatspoguļo partijas viedoklis, kurš ir morāls pat tad, ja tas ir amorāls!”
A. Dimants: Savukārt [PSRS boļševiku partijas līderis] Ļeņins teicis, ka nevis medijs nosaka savu dienas kārtību, bet to nosaka partija. Avīze ir kolektīvais propagandists un aģitators. Tiesa, tādi mediji ir arī mūsdienās, taču tiem pašiem būtu jānosaka sava dienas kārtība, ko tā propagandē un par ko aģitē, nevis koalīcijas padomei.
Realitātē gan ir tā, ka privātos medijus vairāk vajā oligarhi, bet sabiedriskos vajā izpratne, ka tie ir valsts mediji. Šādu attieksmi, manuprāt, lielā mērā veidojis padomju periods.
No otras puses, protams, ka jebkuram politiķim ir tiesības kritizēt medijus.
S. Ēlerte: Gan sabiedrisko, gan privāto mediju neatkarības stiprākie garanti ir trīs. Pirmkārt, Satversme un likums; otrkārt, pašu žurnālistu griba būt neatkarīgiem un, treškārt, sabiedrības izpratne par to, ka neatkarīgi mediji ir vērtība.
Vajag, lai šī izpratne būtu tāda, lai sabiedrība zinātu, kur ir robeža, un redzētu, ka politiķis to pārkāpj, turklāt saprastu, ka to nedrīkst darīt. Lai nonāktu pie šīs izpratnes, darāms milzīgs darbs caur mediju kritiku.
Arī pašai mediju videi daudz darāms, nospraužot šos kritērijus un norādot, ja kaut kas tiem neatbilst. Piemēram, [ASV dienas laikraksts] “New York Times” teju katru dienu drukā kļūdu labojumus. Kļūdu atzīšana ir ļoti svarīga, arī lai nostiprinātu mediju neatkarību un sabiedrības izpratni par to, kā mediji strādā.
Katru reizi, kad tiek pārkāptas svarīgas robežas žurnālistu profesionālajā un ētiskajā lauciņā vai politiķu atbildībā neapdraudēt mediju neatkarību, par notikušo godprātīgi jārunā.
Piekrītu Aināram, ka jebkuram cilvēkam demokrātijā ir tiesības medijus kritizēt. Jo vairāk būs profesionāla, godīga, no mediju puses paškritiska saruna, jo, manuprāt, labāka būs sabiedrības izpratne par robežām, kuras nedrīkst pārkāpt.
A. Dimants: Taču ministrs Pabriks, draudot ar finansējuma ierobežošanu, šoreiz šo robežu pārkāpa. Un tā var rīkoties tāpēc, ka sabiedrisko mediju finansēšanas modelis joprojām ir nedemokrātisks. Tos finansē kā valsts iestādes! Tikmēr sabiedrisko mediju uzraudzības sistēma, manuprāt, ir tuvu ideālam. Jautājums, protams, kā veiksies ar tās ieviešanu praksē.
A. Rožukalne: Bīstami, ja aktīvi, veiksmīgi politiķi sabiedriskajiem medijiem pārmet sabiedrības interešu neievērošanu, valsts interešu apdraudēšanu, kādu citu naidīgu interešu pārstāvēšanu. Šādi pārmetumi ir bīstami, jo mediji nevar iztikt bez sabiedrības atbalsta un to galvenais uzdevums ir dzirdēt dažādas sabiedrības grupas, vai tās būtu lielākas vai mazākas, un tās pārstāvēt. Bīstami, ja politiķi savu stresu un bailes neiegūt pietiekami lielu atbalstu pārdefinē kā sabiedrības intereses.
Bet, runājot par mediju kritiku, ja gribam kādu kritizēt, jādefinē kritēriji. Turklāt nav slikti laiku pa laikam tos pārdefinēt vai vienoties par jauniem.
Lielākā daļa sabiedrības saprot ieguvumu, ja mediji ir neatkarīgi. Lai gan ne vienmēr: man nesen viens gluži saprātīgs cilvēks pajautāja, kāpēc gan medijiem jābūt neatkarīgiem.
A. Dimants: Lūk, Vācijā to iemāca jau skolā! Tikmēr Latvijā pat politiķi nav apguvuši medijpratību!
A. Rožukalne: Mana atbilde par to, kāpēc vajadzīga mediju neatkarība, ir tāda – medijiem jāsniedz patiesa informācija, bet nevar tuvoties patiesībai, ja nevar darboties neatkarīgi, bez bailēm. Pārāk asa politiķu kritika rada pašcenzūru un bažas par apklusināšanu.
Sabiedrībā gan redzu ne tikai vēlmi no medijiem saņemt patiesu informāciju. Ir arī vēlmes, kas balstītas patērētāja ideoloģijā – prasību medijiem vienmēr apmierināt.
Apmierināt ko? Vai tā ir prasība, lai medijs būtu izklaidējošs?
Vēlme, lai mediji piekrīt sabiedrības uzskatiem, lai izpatīk. Medijs tiek vērtēts nevis pēc profesionāliem kritērijiem, bet pēc tā, vai esmu ar to apmierināts. Taču tas ir ceļš uz elli – uz neiespējamu mērķi, kas rada neapmierinātību un konfliktu starp medijiem un sabiedrību, kas nebūtu, ja medijs tiktu vērtēts pēc profesionāliem kritērijiem.
Lai mediji būtu daudzveidīgi, tajos ir jābūt viedokļiem, kas mūs neapmierina, pieredzēm, ko mēs neatpazīstam.
A. Dimants: Stāsts īstenībā ir par ilgtermiņa domāšanu. Izpatikšana un patikšana – tas ir īslaicīgi. Politiķi un arī vēlētāji nesaprot, ka kritika, kas man nepatīk, ilgtermiņā ir vajadzīga.
No otras puses: ir pētījumi, kuros noskaidrots, ka arī paši žurnālisti nepieņem kritiku. Visjutīgākie pret jebkuru kritiku ir tieši paši mediji. Tad jājautā: kas gan kontrolē kontrolierus, ja paši kontrolieri neuzrāda savas pārdotās tirāžas, kategoriski atsakās nosaukt patiesos labuma guvējus utt.? Ja paši to nedara un vēl nelabo savas kļūdas, tad īsti nav tiesību nostāties morālo kontrolētāju un pamācītāju lomā. Tāda attieksme reāli zāģē to zaru, uz kura mediji sēž.
Vajag atrast veidu, kurā politiskā sistēma un mediju sistēma sēž katra uz sava zara un nezāģē viena otru.
A. Rožukalne: Ilgtermiņā tieši politiķiem jābūt ieinteresētiem, lai būtu daudzveidīga mediju vide.
S. Ēlerte: Ir ļoti daudz politiķu, kuri uzskata, ka medijiem ir jābūt neatkarīgiem un brīviem. Taču Pabrika teiktais par sabiedriskā medija finansējumu bija nepieņemams drauds, kaut esmu pārliecināta, ka tas netiks īstenots.
Medijiem gan arī jānodarbojas ar pašhigiēnu.
Pirmkārt, būtu jābūt paškritikai katrā medijā iekšēji, sekojot vispārpieņemtiem ētikas un profesionāliem standartiem. Tā, manuprāt, joprojām pietrūkst.
Otrkārt, ir būtiski, lai aktīvi darbojas Latvijas mediju ētikas padome, jo tās secinājumi par sūdzībām tiecas būt pamatoti un izsvērti. Diemžēl šī padome nav proaktīva, bet tikai reaģē uz sūdzībām, tāpēc, manuprāt, tā vēl neieņem to nozīmīgo lomu, kāda tai būtu jāspēlē.
Treškārt, ļoti būtiski ir tas, ka sācis darboties sabiedrisko mediju ombuds. Kaut tā tiešais uzdevums ir izvērtēt sabiedrisko mediju darbību, tam būtu jāpalīdz noteikt kvalitātes un ētikas kritērijus visai mediju videi.
J. Buholcs: Ja mediji atklāti labo savas kļūdas, tā ir brieduma pazīme. Tomēr man ir bažas, ka Latvijā, ja kāds medijs tā sāktu darīt, tas tiktu uzskatīts par viņa ievainojamību. Jo auditorija var secināt, ka šis medijs, kurš atzīst kļūdas, acīmredzot ir kļūdains, kamēr citi tādi nav.
A. Rožukalne: Iztrūkst cieņpilnas sarunas starp medijiem un sabiedrību par kļūdām un neveiksmēm. Tāpēc medijiem ir tās bailes atzīt savas kļūdas. Medijos arī pietrūkst tādas lietas, kā, piemēram, redaktora vēstule kā pašrefleksija, kāpēc mēs kaut ko darām, kas paskaidro redzamā satura neredzamos lēmumus.
Paturpinot par sabiedrības attieksmi, Baltijas mediju izcilības centra pētījumā redzams, ka ceturtā daļa sabiedrības īsti neatšķir žurnālistiku no pārējiem informācijas sniedzējiem. Cilvēki arī piekrītoši atbild uz jautājumu, ka tradicionālo mediju loma samazinās, jo informāciju var iegūt arī citur. Ar to jārēķinās.
Vairākkārt pieminējāt profesionālos standartus un kritērijus. Vai krīzē – pandēmijā vai karā – tiem būtu kaut kā jāmainās? Piemēram, medijiem ir pārmests, ka pandēmijas laikā neesot bijusi gana plaša viedokļu daudzveidība, bet kara laikā nez kāpēc atceras par daudzveidību un vārda brīvību un tad gan laiž ēterā kaut vai to pašu Ragozinu.
A. Dimants: Krīzē polarizējas pati sabiedrība, tāpēc rodas pieprasījums pēc vienas nostājas un nevēlēšanās dzirdēt atšķirīgus viedokļus.
Jāņem vērā, ka ziņu patiesumu ir iespējams pārbaudīt, kamēr viedoklis nevar būt nepareizs vai pareizs, kaut katrs viedoklis var novest pie pareizas vai nepareizas darbības.
Laikā, kad sabiedrība polarizējas, medijiem ir grūti pārāk nepolarizēties.
Ja jau atkal pieminējāt Ragozinu, tad konteksts, kurā viņš bija uzaicināts uz televīziju, manuprāt, bija ļoti atbilstošs, jo raidījumā izskanēja dažādu Krievijas žurnālistu viedoklis par karu Ukrainā.
Tajā pašā laikā ir nacionālā konsensa jautājumi, par kuriem katru dienu referendumus nerīkojam, piemēram, par neatkarību, par līdzdalību Eiropas Savienībā un NATO, kā arī par to, kurā pusē ir taisnība Krievijas–Ukrainas karā. Domāju, ka Latvijas Televīzija un Latvijas Radio šajā ziņā ir ieņēmuši absolūti skaidru nostāju. Savukārt avoti nedrīkst tikt ierobežoti. Kā vērtīgs informācijas avots kritiskā intervijā var būt arī Lindermans un Lembergs.
S. Ēlerte: Pārmetumiem par Ragozina izvēli intervijai tomēr bija zināms pamats. Žurnālistam atšķirībā no parasta skatītāja vai klausītāja būtu jāzina, kas ir Ragozins. Ja žurnālists būtu kaut drusku par to painteresējies, redzētu, ka Ragozins, kaut ir Putina kritiķis, vienlaikus ir Putina imperiālistiskās pozīcijas aizstāvis. Neraugoties uz to, Ragozinam varēja dot vārdu, ja vien tiktu iedots arī konteksts, kas viņš tāds ir.
Žurnālista pienākums ir balstīties uz patiesiem faktiem: tos noskaidrot un atspoguļot, saprast, kas ir būtiskie avoti un viedokļi, un tos parādīt godprātīgā veidā.
Ja viens saka, ka Latvijas galvaspilsēta ir Liepāja, un otrs saka, ka tā ir Daugavpils, tad nav tā, ka patiesība ir kaut kur pa vidu. Jo pa vidu ir Ogre, kas nav Latvijas galvaspilsēta. Galvaspilsēta ir Rīga, un punkts!
Tātad, ja rakstām par to, ka kovids apdraud cilvēkus un ir svarīgi vakcinēties, nav allaž viedokļu daudzveidības vārdā jāpievieno vakcinācijas pretinieku viedoklis.
Vai, ja sekojam karam Ukrainā, mums nav ikreiz jācitē Putins.
Vēl būtiski, ka žurnālistam tomēr jāizvērtē fakti pašam, nevis jāstrādā ar šādu pieeju: viens saka tā, otrs tā, velns viņ zin, kā ir patiesībā, še, lasītāj, pats tiec skaidrībā!
J. Buholcs: Jāpiekrīt, ka ir situācijas, kurās no medija nevar prasīt neitralitāti, kaut arī tas rakstīts ētikas kodeksā. Eksistē tādas lietas kā vērtības un patiesība. Ja ir agresors un upuris un mēs zinām, kurš ir kurš, nevaram teikt, ka mēs nezinām un lai lasītājs izvērtē pats.
Tāpat attiecībā uz pandēmiju, kas arī apdraud sabiedrības drošību un veselību, mediji nedrīkstēja noskatīties uz to visu un sacīt, ka īstenībā ir dažādi viedokļi un patiesība ir kaut kur citur.
No žurnālista sagaidām aktīvu pozīciju – lai viņš pats meklētu patiesību un deklarētu.
Diemžēl gadās tā, ka tā vietā, lai paši meklētu, kur tad patiesība ir, žurnālisti sev atrod kādu šķietami uzticamu avotu, piemēram, valdību. Tad mediji darbojas no pozīcijas, ka valdība risina krīzi, un vienīgais, ko mēs kā žurnālisti darām, ir katru dienu atreferēt valdības preses konferenci. Protams, tā ir būtisks informācijas avots, taču noteikti ne vienīgais.
Tātad pandēmijas laikā masu mediji rīkojās nepareizi, pārraidot visas valdības preses konferences?
Jā, jo radās situācija, kad valdība ļoti cieši veidoja mediju dienas kārtību, kaut no medijiem sagaidām autonomiju. Žurnālistiem jāvēro, ko dara valdība, taču nav jāļauj tai lielā mērā veidot mediju saturu. Tāpat arī krīzes laikā nedrīkst aizmirst, ka valdības darbā mēdz būt kļūdas un tās jāpamana.
A. Rožukalne: Mēs nevaram pieprasīt, lai mediju publikācijās un raidījumos būtu vidējais aritmētiskais no visiem viedokļiem, jo sevišķi kara situācijā, kad runa ir par vērtību jautājumiem. Tas gan neliedz parādīt notikumus no dažādām perspektīvām.
A. Dimants: Faktiski bez savas iekšējās nostājas jebkuros apstākļos pat ziņu nav iespējams uzrakstīt. Pat ja ievēroti visi objektivitātes kritēriji, tāpat ziņai būs sava ievirze, kaut vai izvēloties virsrakstu.
A. Rožukalne: Bet, atgriežoties pie tā, kas mediju profesionālajā vidē krīzes apstākļos mainās, jāteic, ka jākļūst vēl precīzākiem, kontekstam ir vēl lielāka nozīme nekā iepriekš. Vairāk jārēķinās ar cilvēku uztveri.
Skaidrs, ka pandēmijas laikā arī mediju vērtība ir sabiedrības veselība un drošība. Tāpēc skaidrs, ka tiek dots maksimāli daudz informācijas arī par valdības rīcību, neiztiekot arī bez kritiska skata.
Taču jāņem vērā, ka dati rāda: pandēmijas pirmajā periodā arī sabiedrības uzticēšanās lēmumu pieņēmējiem bija ļoti augsta.
Valsts prezidents rosināja izveidot sistēmu, kādā valsts sniegtu atbalstu komerciālajiem medijiem, tādējādi veicinot kvalitatīvu žurnālistiku. Cik tālu pavirzījusies šīs idejas īstenošana?
S. Ēlerte: Tā nonākusi Saeimā, un viss atkarīgs no tā, vai Saeima pieķersies šīs idejas tālākai virzībai. Domāju, ka šī Saeima nevar pagūt pabeigt šo darbu, atliek paļauties uz nākamo sasaukumu.
Katrā ziņā komerciālie mediji apzinās, cik svarīgi ir nodibināt skaidras un pastāvīgas attiecības, lai nav tikai krīzes atbalsts vai projektu finansējums, kā tas ir šobrīd. Lai mediju vide būtu pietiekami daudzveidīga, komerciālie mediji ir un būs vajadzīgi. Tos saglabāt ir valsts atbildība demokrātijas priekšā.
A. Dimants: Tiesa, ir vajadzīga ne tikai viedokļu, bet arī mediju daudzveidība, un te pirmkārt runāju par komercmedijiem. Es, piemēram, abonēju gan “Latvijas Avīzi”, gan žurnālu “Ir”, un tie ir dažādi, ar dažādām redakcionālām nostājām. Nevar būt avīze bez skaidras nostājas ideoloģiskos, politiskos jautājumos.
S. Ēlerte: Veidojot valsts atbalstu komerciāliem medijiem, jābūt ārkārtīgi stingriem un nepārprotamiem kvalitātes kritērijiem, pēc kādiem tas vai cits medijs var saņemt valsts atbalstu.
Šobrīd, kad komercmedijiem iespējams saņem Mediju atbalsta fonda finansējumu, jau notiek tiesāšanās starp vienu krievu avīzi un fondu par to, ka šai avīzei nav piešķirts finansējums, pamatojot to ar valsts drošības apsvērumiem. Ja šī avīze vinnēs, visticamāk, tas būs tāpēc, ka nav bijuši skaidri kritēriji finansējuma sadalei.
Būtisks ir arī jautājums, kā izveidot šo komercmediju atbalsta sistēmu tādu, ka caur to nerodas iespējas ietekmēt mediju neatkarību.
Šī iemesla dēļ nepieciešams pareizi uzbūvēt atbalsta piešķiršanas sistēmu. Kā attālu analoģiju varu minēt Kultūrkapitāla fondu, kas finansē mākslu, kura tāpat kā mediji jātur izstieptas rokas attālumā no politisku lēmumu tiešas ietekmes. Kultūrkapitāla fondā tāda sistēma ir uzbūvēta: ir definēts, kas pieņem lēmumu, kādā veidā pieņem, kā mainās lēmumu pieņēmēji. Neviena sistēma nav ideāla, bet, iespējams, ka tā ir labākā iespējamā.
J. Buholcs: Ekonomiskais aspekts ir ļoti svarīgs mediju kvalitātē. Ja runājam par to, kā žurnālistiem un medijiem vajadzētu strādāt, jāņem vērā, ka daudzi mediji ekonomiski ir ļoti smagā situācijā. Tas nozīmē, ka viņiem nav spējas attīstīt analītisko žurnālistisku, nav spējas būt neatkarīgiem no ekonomiskā un politiskā spiediena. Viņi dzīvo izdzīvošanas režīmā.
Jo sevišķi tas attiecas uz reģionālajiem medijiem, kuri joprojām bieži vien iznāk tikai drukātā formā. Ir risks, ka viņi neatradīs veidu, kā šajā situācijā izdzīvot, kur nu vēl atrast ceļu uz kvalitatīvu žurnālistiku.
A. Rožukalne: Domāju, ka savu pienesumu mediju vides pašregulācijā tomēr devis arī Mediju atbalsta fonda piedāvātais finansējums, jo to var saņemt tikai tie mediji, kam ir iekšējais ētikas kodekss vai tiek kā citādi apliecināts, ka medijs ievēros ētikas principus, kā arī ir jābūt līgumam starp medija īpašnieku un redakciju par redakcionālās neatkarības principa ievērošanu. Protams, var kritiski skatīties uz to, vai un kā tas tiek ievērots, tomēr svarīgi, ka šie principi tika vismaz definēti.
Noslēdzot šo diskusiju, kas būtu tas, ko būtu vēl svarīgi pateikt par mediju brīvību un atbildību?
Tās visas darbības, ko minējām – gan ieguldījums mediju pašregulācijā, gan modernizēts regulējums, gan vienošanās ar sabiedrību par žurnālistikas uzdevumiem, par žurnālistu neaizvietojamo lomu – ir stāsts par to, cik lielā mērā esam gatavi tam, lai mediji patiešām būtu brīvi un neatkarīgi, vai esam gatavi tajā investēt un atteikties no mēģinājumiem neleģitīmi ietekmēt medijus.
A. Dimants: Demokrātiskas, tiesiskas valsts mediju politikai jābūt proaktīvai, nevar būt pasīvs monitorings, patiesībā ignorējot problēmas. Piemēram, attiecībā uz to, ka pašvaldību izdevumi konkurē ar medijiem, tā arī nekas nav izdarīts. Joprojām šādi pašvaldību izdevumi ir! Politiskā sistēma tikai muld, ka kaut ko darīs. Bez kritiskiem, neatkarīgiem medijiem mums arī nebūs kvalitatīvas politikas.
Tāpat, kas gan būtu atsevišķas diskusijas vērts, ir jārunā par to, kā neatstāt Latgali un krievvalodīgos Krievijas informatīvajā telpā.
J. Buholcs: Runājot par mediju brīvību un atbildību, pēdējā laikā redzu bīstamas lietas. Gadās, ka kāds žurnālists publiskajā telpā pavēsta ko tādu, kas nav objektīvi slikts, tomēr kāds tajā kaut ko saskata. Ukrainas kara kontekstā mums ir ļoti jāpieskata sava informatīvā telpa, tajā pašā laikā rodas risks, ka var parādīties pieprasījums pēc aizvien šaurākas viedokļu telpas. Tikko tu izej ārpus tā, ko no tevis vairākums sagaida, tevī sāk saskatīt ārvalstu aģentu, kaut ko pretvalstisku.
Problēma ir tajā, ka ir skaļa auditorijas daļa, mēs pat nezinām, cik tā ir liela vai maza, kas metas virsū katram, kas pauž atšķirīgu viedokli.
S. Ēlerte: Šī neiecietība pret atšķirīgo viedokli, manuprāt, rodas no sociālo tīklu lietošanas. Ja tu visu laiku dzīvo sev labvēlīgā informācijas vidē, izslēdzot visus citus, ir šoks, saklausot citādu viedokli.
Ja gribam praktizēt demokrātiju un vārda brīvību (un mēs to gribam), tas prasa naudu un medijpratību visās pusēs – gan sabiedrības, gan mediju, gan politiķu pusē.
